Tuvojas gan klusā nedēļa, gan mūsu Pestītāja nāves un Augšāmcelšanās dienas. Lai Dievs turpina svētīt mūsu lūgšanas un gatavību kopā pulcēties dievkalpojumos, garīgi augt un cits citu stiprināt, Dievu teicot un gavilējot par Kristus nāves uzvaru!
Tas bija tikai sīkums Lieldienu notikumu starpā, bet šis sīkums tomēr tika ievērots. Mateja evaņģēlija 28. nodaļas 2. pantā lasām: “Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā.” Novelt akmeni un apsēsties uz tā taču varētu tikai tad, kad nav kur steigties. Pat pēc zemestrīces kapsētā sirds varēja būt mierā: “Jo Viņš ir augšāmcēlies!” Mūžīgi dzīvajam Kristum ne nāve, ne kapa akmens nebija kavēklis no kapa doties ārā.
Hannoveres Baznīcas dārza senā kapsētā atrodas daudz kapa pieminekļu. Tur ir arī kāds piemineklis, kuŗa pamats ir izkustināts. Šim 1762. gadā būvētajam piemineklim bija uzliktas smagas dzels skavas. Tajā pat bija iegravēts noteikts brīdinājums: “Kapavieta nopirkta uz mūžību, to nav atļauts atvērt!” (‘The sepulchre, purchased for all eternity, is not permitted to be opened.”)
Un tomēr, gadiem ritot, viena sīka sēkla no zemes izlauzās un izauga par lielu, spēcīgu bērzu. Ar laiku bērza saknes izkustināja smago akmeni un pārlauza stipras dzels skavas! Hannoveres kapsētā dabas spēks uzvarēja un cilvēka nodoms nepiepildījās.
Kad Kristu krustā sita, bija tie, kuŗi gribēja aizvērt Viņa kapu uz mūžību! Tie ticēja, ka bija atbrīvojušies no Viņa, kas viņus apdraudēja, jo paši gribēja pārvaldīt viņu pasauli! Dievs pasauli tik ļoti mīlēja, ka tai atdeva savu Dēlu, lai izglābtu pasauli un ar to katru nebrīvē sasaistīto cilvēku. Nāve un kapa akmens neaizkavēja Jēzu un Viņš uz mūžību ir dzīvs, spējīgs novelt akmeņus no sirdīm un atbrīvot atpestītos ļaudis.
Droši vien vēl ilgi Turcijā un Sīrijā tiks meklēti zemestrīces upuri. Dienu pēc dienas glābēji noveļ akmeņus, zem kuŗiem miruši tūkstoši un vēl vairāki palikuši bez mājām. Vai Dievs varētu arī šajās traģēdijās sūtīt kādu eņģeli nosēsties uz akmeņa blakus viņiem? Tad arī viņi kā abas Marijas sadzirdētu kāda iedrošinājumu: “Nebīstieties!” Lūgsim par šīm zemēm un cilvēkiem!
Tagad jau iesācies klusais Ciešanu laiks. Ap mums ir tik daudzi cietēji, kuri gaida uz palīdzību un mūsu lūgšanām. Sanāksim kopā dievkalpojumos, apsēdīsimies blakus cits citam un pateiksimies Dievam par mūsu Pestītāju, par viņa ciešanām, bet arī cits citam vēstīsim — Viņš ir augšāmcēlies! Pārvarētas ir Viņa ciešanas, bet joprojām daudzu cilvēku ciešanas ir ap mums.
Lūdzu, lai Dievs palīdz mums katram ieraudzīt to, kuŗam blakus apsēsties un dalīties ar prieka vēsti! Kristus nav kapā, akmens ir novelts, uz mūžību Viņš dzīvo, un mums ar’ dzīvot būs!
Arch. Lauma Zušēvica
