Dievkalpojumi

"DZIEDIET KUNGAM JAUNU DZIESMU,
LAI VIŅŠ SLAVĒTS SVĒTĪTO PULKĀ!"

Dievkalpojums ir draudzes centrālais notikums, kur sanākam, lai slavētu to Kungu draudzes dziesmās un liturģijā (“Kā iesākumā bija”, “Gods Dievam” un “Svēts”), uzklausīt, ko Dievs mums saka caur savu Vārdu (Dievvārdu lasījumi un sprediķis), pateikties Dievam par visu, ko Dievs mums devis un laba darījis, lūgt Dieva palīgu (grēksūdze un lūgšana) un saņemt to spēku, ko vienīgi Dievs mums spēj dot (Dievgalds). Osvalds Gulbis par dievkalpojumu teicis: “Dievkalpojums ir draudzes sirds. Kā tā pukst, tāda ir arī draudze.”

Mūsu dzīve stāv kāda lieluma priekšā; neesam vējā dzītas lapas. Dzīvojot šai saulē iepazīstamies ar savu Radītāju, Pestītāju un Svētītāju – Trīsvienīgo Dievu. Dievkalpojums ir tā vieta, kur vispilnīgāk spējam veidot savas attiecības ar Dievu.  Atstājam ikdienu un ieejam Dieva laikā un Dieva telpā. Dievvārdi māca, ka Dieva valstība nevien top, bet tā jau, vismazam daļēji, ienākusi mūsu laikā un telpā. Dievkalpojums mūs ieved Dieva laikā un telpā, kur esam kopā ar Dievu. Šo piedzīvojumu nesam sev līdzi, izejot savā ikdienā, cerībā, ka spēsim palīdzēt Dieva valstības tapšanā tur, kur mēs dzīvojam, strādājam un rosāmies. Dievkalpojumā slavējam to Kungu un reizē saņemam Dieva žēlastību, kas mūs pavadīs visu nedēļu, un ar kuŗa palīdzību gatavojamies mūžībai jau tagad. Apustulis Pāvils aicinājis: “Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteŗu saimi nesot garīgus upuŗus…” (1Pēt.2:5)

Luterāņiem no laika gala ir bijis svarīgi apzināties, ka dievkalpojums nav vienīgi tas, ko darām, lai mēs tuvotos Dievam, bet, ka tā ir Dieva dāvana mums. Mēs pulcējamies ap Dieva vārdu un Kristus iestādītajiem sakramentiem. Viduslaikos no dievkalpojuma sprediķis tikpat kā izzuda. Mārtiņš Luters vēlējās to no jauna pacelt līdzās Svētajam vakarēdienam, bet laiku griežos uzsvērtais sprediķis aizēnoja Svēto vakarēdienu. Luters uzsvēra abu nepieciešamību dievkalpojumā.

 Sarma Eglīte

FOTO: Baiba Rēdmane