Šodien ir 25. marts, mūsu tautas sēru diena. No rīta lasīju vārdus: “Hope is the residue of faith.” Cerība ir ticības atlikums. Autors tos rakstīja mudinot neuzdot cerēt gaišākai rītdienai. Pirms 74 gadiem, sākot ar 25. martu, tūkstošiem latviešu piedzīvoja briesmas, kad tā rītdiena, uz ko viņi cerēja, viņiem tika nozagta. Vēlreiz nežēlīgi tika deportēti tūkstoši latviešu. Vai dažiem sašķobījās ticība, jo likās, ka Dievs vairs neuzklausīja viņu lūgšanas? Un tomēr tik daudzi izturēja visus smagos pārdzīvojumus un neuzdeva, jo varbūt arī cerība ir tā, kas tomēŗ paliek pāri.
Domāju par Latvijas smiltīm ar kuŗām neskaitāmi latvieši tikuši mūžībā pavadīti. Ārpus Latvijas gandrīz vai katrās bērēs kādam līdzi smiltis no dzimtenes, citam tās nesenāki paslēptas koferos. Tik svarīgs šis sveiciens no dzimtenes, kas tika liegts tiem, kuŗi mira izsūtījumos. Mūsu dzimtenes smiltis tik sīkas, ka tās pielīp pirkstiem. Smalkos smilšu graudus nevar redzēt, bet tos ilgi var sajust, jo no tiem pielīp tas, kas paliek pāri. Esmu pat brīdinājusi nepieskarties acīm pirms rokas nav nomazgātas.
Vai tā nav arī ar cerību? Tā paliek pāri, pielīp sirdī, un ir kā Dieva klātesamības zīme. Jo sevišķi mirkļos, kad cilvēks vairs nezini pat, ko lūgt, cerība mudina paļauties un neuzdot! Pieminēsim visus izsūtītos, cietušos, neaizmirsīsim viņus, vai tos, par kuŗiem tagad jālūdz par Ukrainu, kur daudz piedzīvojuši to, kam grūti ticēt. Vai neatkārtojās vēsture? Kad no Ukrainas ienaidnieks ar varu deportē bērnus, tūkstošus citu? Lūgsim, lai drīz uzvarētu taisnība un patiesība, un iestātos miers. Lūgsim, lai nezūd nedz ticība, nedz cerība!
Arch. Lauma Zušēvica
