LELBĀL Virsvaldes prezidija un virsvaldes vārdā pateicos mūsu ticības brāļiem un māsai, kuŗi sagatavoja vēstuli ‘Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā’. (skat. apakšā) No vēstules satura un konteksta gan saprotam, ka tās autori runā ‘par vienotu latviešu luterisko Baznīcu pasaulē’. Novērtējot Jūsu viedokli un lūgumu, apstiprinām, ka vienmēr esam bijuši un arvien esam gatavi meklēt veidus, kā pilnveidot labas LELB un LELBĀL attiecības un atrast kopēju ceļu, kas celtu un vienotu latviešu evaņģeliski luterisko Baznīcu pasaulē
Vēlamies atsaukties uz LELBĀL virsvaldes sēdē Vitenbergā, Vācijā 2010. gadā no 23. līdz 26. septembrim pieņemto LELBĀL darbības noteikumu preambulu, kurā teikts: “Noteikumu pamatā ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada 26. janvārī pieņemtā satversme, kā arī darba pieredze ārpus Latvijas. Tie ir saistoši visām draudzēm un to garīgiem un laicīgiem darbiniekiem, kas ir šīs Baznīcas locekļi. Šajos noteikumos ‘Latvijas Baznīca’ ir tā Baznīca, ko veido Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca (LELB) un Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBāL), pēdējās saucot par ‘Baznīcu Latvijā‘ un ‘Baznīcu ārpus Latvijas’”.
Mēs šobrīd ceram, ka LELB vadība atsauksies vēstulē izteiktam aicinājumam atsākt LELB un LELBĀL sadarbības darbu, kopīgi veidojot jaunu komisiju, kurā tiktu pārstāvētas ne tikai abu Baznīcu augstākās vadības cilvēki, bet arī LELB un LELBĀL garīdznieki un laicīgie draudžu pārstāvji. LELBĀL no savas puses ir gatava izvirzīt šīs komisijas locekļus un aicina to darīt arī LELB.
Vēlamies atzīmēt, ka jau notiek abu Baznīcu sadarbība, piemēram, LELBĀL draudzēm un garīdzniekiem aprūpējot LELB draudžu locekļus ārpus Latvijas.
LELBĀL vienmēr ir bijusi un ir gatava pildīt zemāk minēto LELB-LELBĀL Sadarbības Padomes sēdes, kuŗa notika Rīgā 2012. gada 17. februārī, lēmuma 9. punktu, bet atzīst, ka šajā darbā nopietni jāņem vērā abu Baznīcu teoloģiskās un strukturālās atšķirības.
(9. Pārrunājot LELBA Sinodes 2011. g. oktobrī Indianapolē rezolūciju, lai sarunas tiktu uzsāktas par LELB un LELBĀL apvienošanos, LELB un LELBĀL vispirms centīsies apzināt priekšdarbus, kas reiz veikti LELB un LELBĀL Koordinācijas komisijā un kas daļēji lasāmi Baznīcas Gadagrāmatās, kā arī agrāko Sadarbības padomes darba rezultātus. “Apvienošanās” ir reizē mērķis, bet reizē arī virziens un ceļš ar konkrētiem posmiem un izpausmēm.)
LELBĀL vēlas veicināt toreizējās Sadarbības padomes lēmumu, kuram LELB piekrita. Abpusējais lēmums bija pamatots pārliecībā, ka no abām Baznīcām tiktu aicināti gan garīdznieki, gan neordinētie draudžu locekļi, lai savstarpējā cieņā un kristīgās mīlestības garā pārrunātu jautājumus, kas visspilgtāk atklāj mūsu teoloģiski atšķirīgos uzskatus. Būtu jānoorganizē plašākas diskusijas par sieviešu ordinācijas jautājumu. Blakus jautājumam par sieviešu ordināciju būtu jāpieliek klāt arī mūsu abu Baznīcu atšķirīgā izpratne par autoritāti un luteriskās baznīcas struktūru.
Paredzētais darbs daudz prasītu no kopēji izveidotās komisijas, bet ceram, ka tās darbības laikā varēsim viens no otra daudz ko gūt, cits citu stiprinot Kristus vienotības Garā un kopējās lūgšanās uzticoties Tam, kurš patiesi mūs katru ir aicinājis strādāt un kalpot Viņam, veidojot Baznīcu, kas spēj pārvarēt domstarpības un savā dažādībā saskatīt paša Visvarenā Radītāja roku un gribu. Jēzus mācīja mums Dievam lūgt: Tavs prāts lai notiek. Kopā lūgsim, lemsim, strādāsim un cerēsim, ka mēs spētu nojaust, kas ir Dieva prāts un griba mūsu abām Baznīcām un latvju tautai.”
+ Lauma Zušēvica
LELBĀL Archibīskape
Vēstule:
Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā
Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: „Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos.”1 Arī Latvijas evaņģēliskiluteriskās Baznīcas (LELB) bīskapu izveidotajā dokumentā “LELB attīstības un tās darbības virzienu stratēģija”2 atkārtoti norādīts, cik svarīga ir Baznīcas vienotība tās spējai īstenot Kristus dotos uzdevumus. Autori runā par drosmi „veikt sarežģītas izvēles par labu Baznīcai un vēlmē darīt tai labu dažādā veidā” un uzsver nepieciešamību būt gataviem „mīlestības dēļ pakļauties vienprātībai būtiskajā un atļaut citiem brīvību otršķirīgajā”.
LELB vēlas būt visas tautas vienojošs un garīgi dziedinošs spēks, taču diemžēl realitāte ir cita – šobrīd Latvijā darbojas divas juridiski neatkarīgas luterāņu baznīcas – LELB un Latvijas evaņģēliski-luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LEBĀL).
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas sašķelšanās divās baznīcās bija II pasaules kara – ārēju, piespiedu vēsturisku spēku – rezultāts, nevis brīvas gribas lēmums. Postošo notikumu sekas vēl arvien ir vāji apzinātas un analizētas, nemaz nerunājot par spēju tās pārvarēt.
Sākotnējā ģeogrāfiskā plaisa, kuru līdz deviņdesmito gadu sākumam nebija iespējams pārvarēt ideoloģisku atšķirību dēļ šo baznīcu mītnes zemēs, laika gaitā ir padziļinājusies arī teoloģiski, un novedusi pie patiesi dramatiskas situācijas, kurā sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās ar atšķirīgu pārvaldi, teoloģiskajām nostādnēm, atšķirīgām izpratnēm par baznīcas amatu, ētiskiem jautājumiem, vērtībām, sociālo atbildību. Skumjš apliecinājums situācijas nopietnībai ir abu baznīcu klātbūtne Latvijas teritorijā, kas jau novedusi pie pirmajiem juridiskajiem konfliktiem.
Deviņdesmito gadu sākumā, mainoties ģeopolitiskajai situācijai, sākās likumsakarīgs, svētīgs un dziļi nepieciešams process, lai sadalīto baznīcu atkal apvienotu, novēršot vēsturiskās netaisnības sekas. 1992. gadā LELB 15. Sinode gandrīz vienbalsīgi nolēma: “Latvijas Sinode principā akceptē/pieņem Koordinācijas komisijas Šēfavas sēdes ieteikumus “Par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību”3 un lūdz Konsistoriju šo ieteikumu ietvaros piedalīties Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas kopējas Lielsinodes sasaukšanā un kopdarbības izveidošanā”4 . Pēc šīs Sinodes pie Konsistorijas tika nodibināta “Lielsinodes sagatavošanas komisija” un 1993. gada februārī uzrakstīts vienotās Baznīcas Darbības noteikumu mets. 1993. gadā plānoto Lielsinodi sasaukt neizdevās, jo LELB nespēja vai nevēlējās savlaicīgi šo procesu koordinēt ar LELBĀL. 1993. gada martā LELBĀL Virsvalde norādīja, ka tā vēlas atjaunot Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību, un proponēja Baznīcas vienību atjaunot Latvijas draudžu dienu ietvaros 1995. gadā. Tas nav noticis līdz pat šim brīdim.
Mēs uzskatām, ka nepieciešams steidzīgi atgriezties pie LELB 15. Sinodes lēmumu tālākas īstenošanas, izveidojot darba grupu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienības atjaunošanai. Šajā darba grupā uz līdzvērtīgiem pamatiem ir jāiekļauj LELB un LELBĀL pārstāvji. Darba grupas uzdevums ir līdz 2017. gada 31. oktobrim – Reformācijas 500. gadadienai – izstrādāt visus konkrētos soļus, kas nepieciešami Baznīcas vienības reālajai atjaunošanai.
Rīgā,
2015. gada 31. oktobrī, Reformācijas svētkos
Dace Balode, dr. theol., Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, asoc. prof.;
Jānis Ginters, Vecauces ev.-lut. draudzes mācītājs;
Ralfs Kokins, dr. theol., Jelgavas Sv. Vienības ev.-lut. draudzes mācītājs, LU TF asoc. prof.;
Māris Ludviks, Talsu ev.-lut. draudzes mācītājs;
Indulis Paičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs;
Modris Plāte, Jēkabpils sv. Miķeļa ev.-lut. draudzes mācītājs;
Linards Rozentāls, dr. theol., Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes virsmācītājs;
Kaspars Simanovičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs.
_______
1 Ef. 4:4–6
2 Stratēģijas projekts tika prezentēts Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju konventā 2015. gada 13. aprīlī
3
1) Atjaunot vienotu Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, kas sastāv no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Latvijā un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas;
2) Šīs Baznīcas vienību izteic abu Baznīcas daļu kopīga Sinode (Lielsinode) un tās ievēlēts augstākais garīgais vadītājs – arhibīskaps;
3) Lielsinode pulcējas Latvijā reizi septiņos gados. Arhibīskapa sēdeklis ir Rīgā;
4) Baznīcai ārpus Latvijas ir savs bīskaps un Baznīcai Latvijā savs bīskaps – sufragāns, tos ievēl katras Baznīcas daļas pārstāvji Sinodē;
5) Bīskapus amatā ieved Latvijas Baznīcas arhibīskaps;
6) Katra Baznīcas daļa darbojas saskaņā ar savu Satversmi;
7) Visai Baznīcai nozīmīgus jautājumus risina abu Baznīcas daļu izraudzīta Pārstāvju Padome, kurā arhibīskaps un bīskapi piedalās ex officio;
8) Pirmo Lielsinodi ieteicam sasaukt laikā no 1993. gada līdz 1995. gadam;
9) Neskarts paliek Baznīcas daļu līdzšinējais juridiskais statuss dažādās zemēs, kā arī tiesības un saistības ar citām Baznīcām un ekumēniskām organizācijām.
4 LELB Gadagrāmata 1993. gadam, Svētdienas Rīts, 1992., 157. lpp
Publicēts 12|12|2015
