Liekas, ka archibīskapes Laumas konsekrācijas dievkalpojums notika tikai vakardien, kad piedzīvojam archibīskapei Laumai izrādīto uzticības un mīlestības kulmināciju. Vai tas vispār varēja notikt vienā dievkalpojumā, vienā mirklī? Domāju, ka mums, daudziem, šis notikums paliks atmiņā kā dzīves pārveidojošs un ietekmējošs notikums, atceroties, ko tajā brīdī domājām un kā jutāmies… Mēģināšu, cik tas ir iespējams, dalīties no savas un mūsu, Milvoku latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes izjūtās, gatavojoties lielajai dienai un to piedzīvojot.
To, ka archibīskapei Laumai ir spējas un viņa ir piemērota LELBĀL garīgās vadītājas amatam, neviens neapšaubīja, bet īsti nezinājām, vai mūsu Baznīca ir gatava ievēlēt spējīgāko vadītāju, pat ja tā būtu sieviete. Pagājušā gada 15.oktobrī Bīskapa vēlēšanas pierādīja, ka mēs esam Baznīca, kura mīl Dievu un vēlās, ka mūs vada labākais un spējīgākais gans.
Liekas, ka archibīskapei pašai bija jāpiedzīvo Dieva griba un sauciens, lai piekristu kandidēt, apzinoties, ka tas ir Dieva izvēlētais ceļš. Tas bija jāapzinās arī mūsu draudzei, kura bija gatava atbalstīt Laumu gan viņas konsekrācijas dienā, gan arī viņas turpmākā kalpošanā. Tik neticami daudz cilvēku pielika savu roku, lai 19.aprīļa dievkalpojums visiem paliktu skaistā atmiņā. Mēs visi pazemīgi pateicamiesi, ka tajā svētdienas rītā sinoptiķu paredzētā lietus vietā visiem bija jāvelk saules brilles, lai pirms konsekrācijas dievkalpojumu dotos uz latviešu dievnamu un muzikāli pavadītu iespēju klusi lūgt, meditēt un pateikties Dievam.
Bija tik patīkami klausīties māc. Dr. Anitas Gaides virtuozajā ērģeļu spēlē. Kad sasveicinājos ar viņu, Anita man smaidot teica, ka viņa pateicas par iespēju spēlēt šīs burvīgās ērģeles! Burvīgās? Hm!! Nu mūsu draudzes ērģeles nav jau sliktas, un tās vienmēr skan skaisti, mūs pavadot mūsu dievkalpojumos, bet burvīgas? Tad, kad Anita sāka spēlēt, sapratu, ka katrs instruments atdzīvojas un dod to labāko īsta meistara vai virtuoza spēlēts. Ar kādām debešķīgām skaņām mūs iepriecināja šīs ‘burvīgās’ ērģeles. Protams, visa Brusubāržu ģimene, kuru mēs, milvokieši, varam tik bieži dzirdēt, iepriecināja visus ar savām Dieva dāvanām. Lielu svinīgumu, prieku un pacilājumu deva Benjamiņa Aļļes virtuozi spēlētā trompete. Bija patiess prieks, ka lielākā daļa garīdznieku, daudzie viesi, archibīskapi un bīskapi no citām valstīm, bijat klāt un dalījās ar mums sadraudzībā. Tur arī personīgi iepazinos ar Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Bīskapu Eināru Alpi, ar kuru iepriekšējā vakarā sarunājos un kuram mēģināju ar visiem spēkiem izskaidrot, kā izskatās Green Bay jaka un Milwaukee Brewers sporta cepure, tā attēlojot cilvēku, kas viņu sagaidīs autobusa galapunktā. Laikam sarunas tekstos un pati telefona saruna deva mums tuvības sajūtu, jo, kad Rūta Abakuka mani iepazīstināja ar viņu, tiešām jutu viņu kā brāli Kristū. Daudzas līdzīgas mazas un lielas atmiņas ir radījušas tādas pašas sajūtas, kad dievludzēji sabrauca no Indianapoles, Londonas, Latvijas, Klīvlandes, Austrālijas, Īrijas, Zviedrijas un citām vietām. Likās, ka mēs visi nācām no vienas kristīgas ģimenes.
Pats konsekrācijas dievkalpojums pienāca nemanot, un tajā pašā laikā likās, ka nevar vien sagaidīt. Bija bažas, vai visiem būs labi, vai iebraucēji zinās, kur ievilkt elpu, vai mūsu pašu draudzes vecākā paaudze varēs tikt uz dievnamu vai varēs būt pietiekoši tuvu, lai redzētu, kur viņu mīļā mācītāja Lauma ienāk. Mēs bijām nobažījusies, ka tik nenokavējām archibīskapes Laumas ģimenes ienākšanu un, jo sevišķi, viņas mammas, jo mūsu draudze vēlējās viņai pateikties par mūsu mācītāju. Tajā brīdī arī viņas ģimene bija daļa no mūsējās. Nezinu, vai kāds tajā mirklī varēja noliegt to, ka Svētā Gara klātbūtne mūs ieskāva. Mūsējie bija visur, iesākot ar Brusubārža “Dzimtenes” kori, kuŗš bija pamats korim, kas dziedāja dievkalpojuma laikā. Pienāca citi koristi, kā bija aicināts, un koris ‘auga’ ! Tā dziedātājiem vajadzēja veselu solu spārnu, jo koristi nāca no visām pasaules malām. Tajā pašā laikā, kamēr mēs gatavojāmies, mūsu pērminderi un draudzes padomes locekļi kāpa augstās kāpnēs, lai apmainītu izdegušās lampiņas, lai mēs visi labāk varam redzēt mūsu garīdzniekus, Laumu un jūs visus, kur jutāt līdzi, skatoties tiešraidi. Un tad….un tad nāca iekšā ļaudis, mācītāji, prāvesti, archibīskapi, LELBĀL Virsvaldes locekļi, visi, kuri savās dzīvēs ir jutuši aicinājumu kalpot tam Kungam un tagad ir klāt gan mums, gan Laumai, lai apliecinātu savu kristīgo mīlestību pret Viņu, citam pret citu un pret mums visiem.
Jāsaka, ka man pašai likās, ka dievkalpojums norit bez jebkādas aizķeršanās. Pat konsekrācijas svētīšanas brīdis, kuŗā archibīskape bija lūgusi, visiem dievlūdzējiem sadodoties rokās un izveidot lūgšanu ķēdi. Piedzīvojam tādu svētību, ļaudīm savienojoties ne tikai ar rokām, bet caur skaistām tautas jostām un caur cilvēku sirdīm. Jāsaka paldies māc. Dr. Sarmai Eglītei, kas tik ļoti piestrādāja pie dievkalpojuma kārtības un šī brīža, lai viss tik labi un gludi notiktu.
Archibīskapi Laumu konsekrēja Archibīskaps Elmārs Rozītis LELBĀL, Bishop Ragnar Persenius, Uppsalas Bīskaps, Zviedrijas luteriskā baznīca, Archibishop Michael Jackson, Dublinas archibīskaps, Īrijas anglikāņu baznīca un Bishop Jeff Barrow, Greater Milwaukee Sinodes bīskaps, ELCA Amerikāņu Luteriskā baznīca. Klāt bija daudzi LELBĀL garīdznieki un prāvesti, kā arī bīskapi un archibīskaps no Latvijas, Vācijas un Amerikas. Bija dziesmas, Dieva vārda lasījumi, uzruna, svētīšana, sprediķis, dievgalds…viss likās tādas svētības apmirdzēts. Tik daudz mīlestības cilvēku sejās, tik daudz lepnuma, tik daudz cerību. Likās, ka katrs mirklis ir skaistāks par bijušo…katrs nākošais nozīmīgāks par iepriekšējo.
Atskatoties atpakaļ uz dienu, varētu teikt, ka tā bija Dieva veidota mozaīka, kurā daudzi no mums un mūsu emocijas spēlēja zināmas lomas. Sākot ar to, ka arhibīskapes ģimene bija tieši tur, turpinot, ko jau viņi ir darījuši visu šo laiku – Laumu atbalstot. Laulātais draugs Ivars, meita Zīle ar savu ģimeni un Kaija, abas nesa krustu, gan procesijai ienākot, gan arī, tai izejot. Pēc fotografēšanās ar amata brāļiem un māsām, nāca daļa, kurā ne tikai mēs varējām apsveikt archibīskapi, teikt apsveikuma runas. Netrūka ne nieka, jo speciāli mūsu speciālie pīrāgi, kurus burtiski saveda no visām Amerikas pusēm, gandrīz divi tūkstoši! Paldies!
Starp apsveicējiem lejas zālē bija mūsu pašu arch. emer. Elmārs E. Rozītis un LELBĀL prav. J. Priedkalns no Australijas; prāv. A. Abakuks no Lielbritānijas; prāv. K.Bērziņš no Vācijas; prāv. G. Lazdiņš no LELBA un prāv. I. Graufelde no Zviedrijas, kopā ar Uppsalas Bīskapi Ragnaru Persenius. Apsveica arī prāv. emer. Ivars Gaide, kas bija uzrakstījis veltījumu archibīskapei Laumai, ko arī dziedājam dievkalpojumā. Sekoja viesi no citām baznīcām: Archbishop Michael Jackson no Dublinas, Īrijas anglikāņu baznīcas, kas arī nodeva apsveikumu no Kanteberījas Archibīskapi Justin Welby; no Evangelical Lutheran Church of America apsveica Bīskape Froiland un Bīskape emer. Halmarson, nododot sveicienus arī no Bīskapa Jeff Barrow, kas piedalījās dievkalpojumā un nesa sveicienus no Pasaules luterāņu federācijas general sekretāra Martin Junge. Sekoja Latvijas Evaņģeliksi Luteriskās Baznīcas archibīskapa Jāņa Vanaga apsveikums. Kopā no Vācijas uznāca Oberkirchenrat Denecke, Acting Director of the German National Committee of the Lutheran World Federation; Rev. Kasch, Director of the Lutheran World Federation Center in Wittenberg; Kirchenrat Rieth, Director of the Department of Mission, Ecumenism and Church Development of the Evangelical Lutheran Church of Wuerttemberg; Rev. Schoch, Presider of the German Evangelical Church in Latvia. Apsveica arī māc. P. Barbins no Amerikas Baptisu Apvienības.
Turpinājās apsveikuma posms, kad Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža J. Kukaiņa apsveikumu nolasīja vietnieks; Amerikas latviešu apvienības sveicienus nesa tās valdes loceklis Ēriks Krūmiņš. No Daugavas Vanagiem mūs uzrunāja Andris Kursietis, ASV priekšnieks. Tad bija mana kārta un apsveicu visas mūsu draudzes vārdā mūsu mācītāju, dāvinot Tijas Abulas izveidoto gleznu, kuŗā saredzāmas visas Baznīcas gada krāsas. Ar Tijas Abulas palīdzību, draudze dāvinās archibīskapei stolas visās Baznīcas gada krāsās! Vēl sekoju apsveikums no viņas pirmās draudzes. Tos sveicienus nesa Ivars Bērziņš no Ņujorkas draudzes, kas arī tās Salas novada pārstāvis. Apsveicēju rindu noslēdza Studenšu korporācijas Spīdola! globāla konventa dāmas, to starpā no Milvokiem Kaija Petrovska un no Toronto māc. Dr. Anita Gaide. Viņa arī minēja, ka blakus Viļa Kolma brīnišķīgai kompozīcijai, ko dziedājām dievkalpojumā un kas veltījums archībīskapei, arī radās citas jaunas dziesmas, ieskaitot Ērika Ešenvalda kompozīcija: “Gaisma aust! Noslēdzās svētīgā diena ar pašas archibīskapes Laumas pateicība visiem, visiem – pāri visam Dievam, par šo neaizsmirstāmo dienu un izjusto mīlestību. Viņa aicināja arvien kopā kalpot un lūgt, uzticēties.
Sakopojot savas domas un izjūtas, vēlos pateikt, ka tas, ka bijām klāt tik daudz no daudzām draudzēm un valstīm, man lieicināja, ka Dievs bija atbildējis uz visu lūgšanu, kas izteikta 106. psalma 47. pantā – “Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, un pulcē mūs atkal kopā- no tām citām tautām, lai varam pateicībā slavēt Tavu vārdu un būt laimīgi savā lepnumā, ka drīkstam daudzināt Tavu slavu!” Todien katra klātbūtne liecināja, ka LELBĀL blakus stāv bŗāļi un māsas no tuvienes un tālienes, un cer kopā turpināt veikt Dieva darbu par godu Viņam un svētību latvju tautai.
Ir jau saprotams, ka runa ir par dažādām tautām, bet, kad archibīskaps Michael Jackson runāja, cik īpatnēja un globāla ir mūsu Baznīca un ka archibiskape Lauma savā sprediķī bija apstiprinājusi to, ka katrā laika posmā mūsu Baznīcai ir ‘bijuši’ citi “headquarters”, bet mērķi tie paši, tad ir bezmaz vai tā, ka mēs esam darījuši neiespējamo. Mēs esam sasaukuši kopā luterāņus no visām pasaules malām, kas tic mūsu baznīcai. Tai ir stipri pamati un kaut gan laiki un situācijas mainās, mums, turpinot darbu, nav jauztraucās par pamatu grīļošanos, jo šie pamati ur likti no ticības Dievam un Latvijai!
Pašās beigās gribēju pieminēt, ka daudz mūsu draudzē vai ar mūsu draudzes piedalīšanos ir noticis šos pēdējos sešus mēnešus. Mēs oktobrī Milvokos uzņēmām Sinodi. Likās, ka visi jutās labi. Protams liels paldies Tijai Abulai, kura pielika lielu darbu gan organizējot Sinodi, gan arī konsekrācijass dievkalpojumu, kā arī palīdzot ar LELBĀL plenārsēdes uzņemšanu. Daudzi pielika savu roku abu nozīmīgo notikumu plānošanā un izvešanā. Neviens paldies nebūs pietiekams, pasakoties mūsu draudzes dāmām, kuras bez mitas gādāja, lai visiem būtu labi, un bija!! Par viņu burvīgo sadarbību pārliecinājāmies koncekrācijas klusās lūgšanas un meditācijas rītā, kurš notika mūsu draudzes baznīcā. Ir tik viegli vadīt un lūgt, ja paši palīgi atdod savu sirdi cilvēkiem, kalpojot Dieva mīlestībā. Vēlam mūsu archibīskapei veselību, spēku, pacietību un Dieva mīlestību, jauno amatu veicot.
Sandra Kalve
Milvoku latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes priekšniece
Publicēts 30|04|2015
Sandra Kalve
