Kā piedzīvotās krīzes mainījušas jūs un jūsu turpmāko dzīvi?
Normunds Kamergrauzis:
Jautājums par to, kā piedzīvotās krīzes mainījušas mani un manu turpmāko dzīvi, izklausās dramatisks. Līdz šim šāda veida jautājumus sev neesmu uzdevis. Man lielais izaicinājums ir bijis tas, ka es pats mainos. Manuprāt, šis process ne vienmēr ir ļoti dramatisks. No šāda redzes viedokļa tas ir process, kas sākas ar piedzimšanu un beidzas kaut kur aizvēsturē. Mēs maināmies tīri fiziski. Piemēram, atšķirības ir redzamas starp manām bērnības un studiju laika bildēm. Bet tās nav krīzes, kas to izraisījušas, tas ir laiks. Tāpat es domāju par saviem ieskatiem. Tie zināmā mērā ir mainījušies, bet šo maiņu pamatā nav kādas ārkārtīgas un dramatiskas krīzes. Tas ir laiks, zināšanas, pieredze un caur to jauni ieskati. Šajā mainībā īstenībā ir kaut kas ļoti aizkustinošs, jo tā liecina, ka tu dzīvo.
Visnepatīkamāk šajā mainībā ir bijis vilties atsevišķos cilvēkos, kuri reiz bijuši tuvi un vēlāk kļuvuši sveši. Tajā pašā laikā joprojām esmu vairāk pārsteigts par negaidītu labvēlību un sirsnību nekā par atsevišķu indivīdu savtīgumu un nelietīgu varas izmantošanu. Tas, bez šaubām, ir atstājis iespaidu uz manu cilvēkredzējumu.
No šāda redzes viedokļa viss, ar ko sastopamies, kaut ko rada vai ārda. Būtu liels pārsteigums, ja tas viss nebūtu mainījis mani un manu turpmāko dzīvi. Pati dzīve pastāv mainībā. Būtu ļoti nedroši dzīvot bez apziņas, ka ir arī kas tāds, kas nemainās.
Aina Pūliņa:
Beidzamajos 15 gados sevišķi dziļi esmu izjutusi Dieva žēlastību, Jēzus Kristus mīlestību, Mātes Marijas siltumu, erceņģeļa Michaēla spēku, savas ģimenes nenogurstošo mīlestību un gādību un radu un draugu atbalstu.
Tas viss sākās, kad mēs ar vīru Juri pieņēmām piedāvājumu pārbaudīt sirds stāvokli. Ārsts pie reizes man piedāvāja apskatīt arī plaušas. Piekritu. Aiz plaušām pie mugurkaula radiologs ieraudzīja augoni. Sekoja visas paredzētās pārbaudes ar rezultātu — neizārstējams un neizoperējams Multiple myeloma vēzis, man caurmērā paredzot vēl trīs dzīvības gadus. Šoks! Apstulbums! Nereāla sajūta! Apstarošana! Ķīmijas terapijas! To blakus efekti… Tas ne tikai mainīja manu dzīvi, bet arī manas ģimenes dzīvi.
Kad atguvu iekšējo līdzsvaru, sāku izvērtēt savas prioritātes: ticības ceļu, dzīves mērķi un pienākumus pret Dievu, sevi, ģimeni, draugiem, organizācijām un dabu. Daba man vienmēr ir bijusi ļoti mīļa, it sevišķi koki un krūmi, kas zaļo visu gadu. Dabā es privāti aprunājos ar Dievu un visiem saviem garīgajiem un laicīgajiem palīgiem un izjūtu Dieva beznoteikumu mīlestību, sava iekšējā spēka atjaunotni un savu palīgu labestīgo klātieni sevī un ap sevi.
Manāmi jūtot Dieva vadību un gādību, sāku dziļāk studēt Jēzus Kristus mācību gan Jaunajā Derībā kopumā, gan evaņģēlijos, gan Jēzus Kristus atklāsmes (channeling) caur Dievam atvērtām mūslaiku personām grāmatās, piemēram, The Impersonal Life (1941), A Course in Miracles (1975), Jeshua, The Personal Christ (1995–2016), kur Viņš tuvāk izskaidro un papildina savu oriģinālo mācību tālaika sabiedrībai pirms 2000 gadiem un uzrunā mūs vēl arī šodien. Labāk izprotot Jēzus garīgo mācību un praktizējot Viņa ieteiktos padomus, esmu sasniegusi dziļāku sirdsmieru, pilnīgāku paļāvību uz Dieva prātu un pārliecību par Jēzus Kristus patieso mācību. Patiešām — Jēzus patiesā mācība ir darījusi mani brīvu ( Jņ 8:32)!
Apzinoties, ka mans laiks virs zemes vairs nav gaŗš, izvēlējos par savu dzīves mērķi censties sasniegt kaut vai tikai uz mirkli vienotību ar Dievu un visu radību, pirms atstāju šo pasauli. Dievs Savā neizmērojamā žēlastībā ir devis man vairākus dzīves pagarinājumus un atvērtus līdzmeklētājus, lai es varētu īstenot savu nodomu. Lai Viņam gods, slava un pateicība! Šodien es dzīvoju Dieva žēlastības laikā. Cik ilgi? To tikai Dievs zina.
Klāvs Bērziņš:
Saņemot uzaicinājumu rakstīt par savu 35 gadu kalpošanu Dievam un Latvijai, ilgi pārdomāju, vai vispār rakstīt, jo vecajos labajos laikos jubilejās atradās kāds draugs kolēģis, kas reizēm ļoti puķaini aprakstīja aizgājušo kalpošanu. Laiki nāk un iet, un ieražas mainās — nu jāraksta pašam. Bet ko? Ja esi izlēmis vai jutis aicinājumu — kalpo! Tā darīju, mazāk vērā ņemot svarīgi izjusto aicinājumu, vairāk vadoties pēc tā laika vajadzībām. Tādējādi tapa 35 kalpošanas gadi un vēl mazliet turpināsies.
Atceros kādu sarunu ar senlaiku teoloģisko kursu pasniedzēju profesoru Egilu Grīsli, kurš toreiz man atklāja, ka Anglijā kādā mācību iestādē (vairs neatceros tās nosaukumu) varot teoloģiju studēt arī neklātienē. Prātojām, cik gadu pēc pabeigšanas (biju jau pavecāks students) varēšu kalpot mūsu Baznīcā. Sanāca 30! Neizdevās gan paklausīt profesoram, jo maizes darbs, kalpošana un pilna laika studēšana nebija savienojami, bet kalpoju jau 35 gadus (un studēju vēl joprojām).
Paldies Dievam, paldies maniem vecākiem, manai ģimenei, man uzticētajām un uzticīgajām draudzēm — jums visiem! Ar jūsu visu palīdzību pārvarēju dzīves krīzes. Lai tās visas uzskaitītu, būtu jāuzraksta grāmata. “Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Ps 23:6)
Anita Gaide:
Nav viegli atbildēt uz jautājumu, ko esmu darījusi krīzes stāvoklī, jo tad ir jābūt patiesai ar sevi, ar citiem, bet galvenais — ar attiecībām iepretim Dievam un ticības dzīvei. Vienmēr esmu varējusi atsaukties uz Dieva žēlastību, izjust Svētā Gara klātieni un vadību. Tas var būt pārmaiņu, grūtību laiks, bet arī ticības nostiprināšanas un pārbaudes laiks gan pašai, gan tiem, ar kuŗiem gadu tecējumā esmu saistījusies, cenšoties arī palīdzēt.
Saku paldies Dievam, ka man ir bijušas un vēl ir vairākas profesijas vai darbi. Pēdējās ir pirms trim gadiem iegūtās psichoterapeita tiesības, kad nodibināja CRPO — College of Registered Psychotherapists of Ontario. Tanī laikā piedzīvoju krīzi. Neuzskatīju sevi par vecu, nespējīgu labi veikt pastorālo darbu visās tā nozarēs. Cik vien spēdama, to arī veicu. Bet lēmēji bija citi un pēc 34 gadiem durvis aizvērās, bija jāmeklē cits vai pat jauns dzīvesveids, kas likās kā jauna neaprasta dzīve. Mani ir iespaidojuši Ērika Ēriksona dzīves sasniedzamie mērķi, īpaši Džoanas Ēriksones (Joan Erikson) pa daļai izveidotā devītā stadija — gerotranscendence, kur beidzot rodas cerētā gudrība, saprašana, pieņemšana un dzīves pārdomātā atskate iegūst svarīgāko lomu. Tā ka — ne par vēlu, ne par vecu!
Man visvairāk palīdzējušas agrās rīta lūgšanas, meditācijas, Bībeles lasīšana. Tā ir noteikta pusstunda, kurā kopā ar vīru Ivaru lūdzam, aizlūdzam, pārrunājam. Tomēr jāuzmanās no tā, ka turam Dieva Vārdu svētu, ka pārdomājam Rakstus un ka neiestarpinām savas vajadzības, ikdienišķo, kārtojamo. Lūgšanu stunda nav terapijas stunda.
Studiju laikā bija IPR — savstarpēja dalīšanās grupa. No sākuma nevarēju izprast tās dinamiku, jo man taču nav problēmu, vismaz tādu, kuŗas varētu uzticēt citiem. Tikai vēlāk redzēju, cik svarīgas ir šīs stundas, jo tajās varēju uzklausīt citus, cenšoties izprast, vismaz pagriezt dzirdošu ausi, nekritizējot, pieņemot. Cik gan tādas būtu vajadzīgas šodien, proti, dalīšanās ar kolēģiem. Vairākus gadus ir bijusi brīnišķīga sadarbība ar jaunu kolēģi, arī psichoterapeitu. Regulāri satiekamies, pārrunājam savas lietas, attiecības, un ir īsta neliekuļota dalīšanās. Mums ir arī barters, proti, es viņai mācu klavierspēli, bet viņa man ķīniešu mandarīnu valodu.
Mūzika man vienmēr ir bijusi kā terapija un stiprā pils, kur dziesma “Dieva mīlestības spēkā viss labi būs” (Dz. gr. 489) ir mudinājusi paļauties, izturēt, iet tālāk. S!K!K! (Studenšu korporāciju kopa) un T!K!K! (Toronto Korporāciju kopa) vadībā Toronto uzvestajā Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” koncerta versijā pirmo reizi savā ilggadējā mūzikas karjerā spēlēju ar ērģelēm roku. Kas par atbrīvošanos! Izejot cauri krīzei, tu ar Dieva palīgu laid to vaļā — lai iet un par sevi daudz vairs neatgādina. Ir dotas citas iespējas, pavērušās citas durvis. Tu spēj ar ticīgā sirdi saredzēt arvien jaunas svētības un, tās pilnībā saņemot, ar tām svētīt arī citus. Bet Pāvila vārdi tomēr galvenie, proti, ka dzīvē pietiek ar Dieva žēlastību. Lai tas tiek atgādināts, lai to vienmēr atceros katrā nodzīvotajā dienā, arī tad, kad neklājas tā, kā bijis iecerēts. “Tev pietiek ar manu žēlastību.” (2Kor 12:9)
Aija Graham:
Viena no manām pirmajām, agrīnākajām atmiņām ir par brīdi, kad tumša istaba pārtop gaišā. Es biju nepilnus trīs gadus veca un laikam biju saslimusi, jo atrados mazajā bērnu gultiņā ar redelītēm apkārt, viena pati. Atceros, ka pamodos tumšā istabā un tā likās tik biedējoša. Blakus istabā dzirdēju savējo balsis, un es skaļi saucu mammu. Un viņa ienāca. Ienākot istabā, viņa ieslēdza gaismu un izcēla mani no gultas, paņemot savā mīļajā klēpī. Es atceros to brīdi, kad viņas tuvumā viss šķita gaiši un labi. Tajā brīdī mana mamma bija mana pasaules gaisma. Tā ir mana pamatatmiņa.
Katoļu tēvs Ričards Rors savā jaunākajā grāmatā “Universālais Kristus” raksta, ka gaisma nav tā, kuru tu redzi, bet gaisma ir tā, kurai pateicoties tu redzi. Zinātnieki pat ir pierādījuši, ka tas, kas mums kā cilvēkiem liekas kā galēja tumsa, patiesībā ir pildīta ar mazām gaismas daļiņām neitrīniem, kas iet caur visu Visumu. Mēs redzam, piedzīvojam tumsu, bet mēs nepamanām, ka tumsa patiesībā ir pilna ar mazām, gaismu saturošām, kustīgām daļiņām. Kristus gaismas pildīts ir viss, lai arī to uzreiz neredzam, nejūtam, nespējam saskatīt.
Tā ir bijis un joprojām ir manas dzīves krīžu brīžos. Liela mīlestība un lielas ciešanas ir bijuši brīži, kad Dieva tuvumu esmu piedzīvojusi vispatiesāk. Dievs līdzās gaismas un tumsas laikos. Ik pa laikam ir tādas situācijas kā bērnībā, kur jūtos kā bērns, kas ir viens tumšā, biedējošā istabā. Dievs ienāk manā tumšajā sirdī un ļauj pamanīt kaut mazu gaismu. Reizēm jāgaida ilgāk un pacietīgāk, līdz sirds spēj tumsā ieraudzīt Kristus gaismu. Un tomēr — sāpīgs brīdis var būt dziedinošs. Baiļu pilns pārdzīvojums var būt pamācošs. Izmisuma, vientulības brīdis dalīts ar Dievu. Neziņas brīdis — paļāvības pilns. Atvadu un sēru laiks — mīlestības apklāts. Pazušanas laiks ieskauts žēlastībā. Tā nu man ik pa laikam dzīvē atkārtojas tādi brīži kā bērnībā, esot trīs gadus vecai. Šoreiz istabā vairs neienāk mamma. Viņa jau izstaigā savus gaismas ceļus Dieva valstībā. Bet es no savas tumsas saucu uz Dievu, un Viņš turpat vien ir. Gaisma manā tumsā. “Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma, — tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.” (Ps 139:11–12)
Gundega Puidza:
Reizēm šķiet, ka 20 gadi mācītājas darbā paskrējuši nemanot, taču reizēm liekas, ka tiem bijušas arī pauzes, daudzpunkti, domu, jautājuma un izsaukuma zīmes. Kāpjot kalnā un neviļus ripojot no tā lejup, gūts daudz punu, nobrāzumu un rūgtu atziņu, bet pāri visam tik tiešām daudz lielisku mācību stundu, bez kurām nebūtu bijis iespējams iznest šos izaicinošos gadus uz saviem ticības un Dievam paļaušanās pleciem.
Studējot Lojolas universitātē Čikāgā, kāds profesors lekcijā reiz teica: “Jūsu teoloģijai ir nemitīgi jāmainās.” Sākumā šī atziņa manī radīja pretestību, taču jau drīz kļuva par drosmes avotu Dieva mīlestības pārsteidzošajām izpausmēm. Tāpēc tieši ticība, kas mudina mainīt skatupunktus un redzējuma apvāršņus, ir bijusi tā, kas deva spēku gan piedzīvot, gan pārdzīvot krīzes, no katras izkāpt nesalaužamākai un gatavākai saprast citus. Ir pierādīts, ka veiksmīgākās rehabilitācijas programmas ir tās, kuras vada cilvēki, kas paši dzīvē izgājuši cauri samezglojumiem, atkarībām vai slimībām, nekā tie, kas tikai teorētiski zina, par ko runā. Katrs zaudējums, sāpe, vilšanās, kritiens, šķiršanās un salauztība rada telpu spējai pieņemt otru tieši tādu pašu un pat ar jēgpilnu acu skatienu sniegt pārliecību — mani šeit nenosoda! Manā mācītājas darba mūžā tā varbūt arī būs fantastiskākā balva — ka ar savām rētām izdevās iedrošināt un ar savām krīzēm stiprināt, ka visādi dzīvē drīkst gadīties un ka pat par brūcēm nav ko kaunēties.
Silvia Zalts–Sīpoliņš:
Kubiešu rakstnieks José Martí vienā no saviem dzejoļiem teicis: “Todo, como el diamante, antes de luz es carbón.” (“Viss, kā dimants, pirms top gaisma, ir ogle.”) Šie vārdi manā dzīvē īstenojušies ļoti bieži. Krīzes, sāpīgi un grūti posmi, kuros esmu jutusies kā kvēloša vai kā trausla un melna ogle, tomēr ir devuši pozitīvas sekas. Tās ir palīdzējušas garīgi pieaugt un arī iespaidojušas manus lēmumus.
Piemēram, viena no pirmajām lielajām krīzem, ko piedzīvoju kā jauna meitene, bija manas mātes nāve. Tā raisīja daudz jautājumu par dzīves jēgu, par nāvi, par ciešanām. Tas bija grūts laiks. Tomēr auglīgs — tas modināja manu līdzjūtību cietējiem un manu vēlēšanos dziedināt, palīdzēt, iepriecināt tos, kas skumjās un sāpēs. Vēlāk izlēmu studēt teoloģiju un kalpot par mācītāju.
Otra nozīmīga piedzīvotā krīze bija, kad izjuka mana pirmā laulība. Caur visiem konfliktiem un sirdssāpēm novērtēju savu ģimeni, tuvākos draugus un draudzi, kuri mani neatstāja vienu. Viņi mani atbalstīja, stiprināja un palīdzēja saredzēt dzīves jēgu, jo, kad vienas durvis aizveras, otras atveras. Un tā bija, — durvis atvērās. Radās jaunas iespējas darbā, pārcēlos dzīvot uz citu valsti, iepazinos ar savas dzīves mīlestību, ar ko esam laimīgi laulāti jau 20 gadus.
Krīžu manā dzīvē nav trūcis. Dažas saistītas ar izdzīvošanu, citas ar attiecībām, citas ar ticību. Tomēr esmu piedzīvojusi, ka, tāpat kā augšāmcelšanās ir saistīta ar krustu, tā arī mana garīgā pieaugšana ir saistīta ar krīzēm un to mācībām.
Zilgme Eglīte:
Pienākusi 25 gadu ordinācijas jubileja, taču šim gadskaitlim nav pārāk lielas nozīmes. Gadskaitlis var maldināt, jo šis nav kalpošanas gadu skaits. Tikai gadus sešus esmu pilna laika mācītāja. Gadskaitlis drīzāk var pastāstīt par to, cik ilgi man nav bijis iespējas kalpot Baznīcā, pat neskatoties uz ordināciju.
To,ka,studijasbeidzot,nevarējukļūtparmācītājuLatvijā,esvarētuuzskatītpar vienu no savas dzīves krīzēm. Kad uzsākām studijas, mēs visi kursabiedri, kā meitenes, tā puiši, iedvesmas pilni sapņojām kopā celt mūsu Baznīcu, kura pēc padomju gadiem piedzīvoja Atmodu. Lielākā daļa teoloģijas studentu jau kalpoja draudzēs, vairākus jau pamazām ordinēja par palīgmācītājiem. Kad bakalaura grāds bija iegūts, amata krustu cits pēc cita saņēma kursabiedri, bet mēs, meitenes, bijām spiestas gaidīt — nolikt malā visus sapņus un ieceres. Nācās pieņemt lēmumu — ko darīt tālāk? Varbūt tomēr meklēt kādu nišu, kur varētu kalpot? Varbūt doties uz ārzemēm, lai vai nu turpinātu studijas, vai arī meklētu iespēju kalpot latviešu draudzē trimdā? Varbūt meklēt darbu citā profesijā, kur teoloģijas bakalaura grāds, kā vēlāk pārliecinājos, izraisa drīzāk izbrīnu nekā apbrīnu?
Kopš pabeidzu teoloģijas studijas Rīgā, pagāja apmēram 20 gadu, līdz es beidzot pa īstam varēju būt draudzes mācītāja, un diemžēl tas nebija dzimtenē. Atskatoties jāsaka, tas bija brīnišķīgs laiks. Iespēju pilns. Tāpat kā šodien. Es devos uz ārzemēm, turpināju studijas, iesaistījos latviešu draudzītes Beļģijā aprūpē, atgriezos Latvijā, iemācījos strādāt nozarēs, kas mani turpinājušas veidot, piemēram, IT jomā, starpvalstu sadarbības projektā, augstskolā ar viesmīlības vadības studentiem. Kad beidzot pienāca brīdis strādāt savu sapņu darbu, man bagāžā bez darba pieredzes bija vēl divu svešvalodu zināšanas, maģistra grāds filoloģijā un zinātkāra meita, kura auga un uzdeva jautājumus, kas liek pārdomāt un pārvērtēt visu ierasto.
Man liekas, ka jaunības sapņus mēs turpinām nest sevī, kaut arī krīzes grib piespiest tos aizmirst. Ir jāļauj sapnim uzvarēt, izpausties, izlauzties savā dzīvē. Krīze ir iespēja meklēt un piedzīvot kaut ko vairāk.
Ojārs Freimanis:
Vārds “krīze” ir cēlies no grieķu darbības vārda, kas tulkojams kā šķirt, izšķirties, tiesāt, atrisināt. Manuprāt, precīzāk raksturot to nevar, jo krīzes situācijās ir sastopamas visas šīs darbības. Jūtamies nošķirti no realitātes un atrisinājuma, cenšamies saprast, ko darīt, kā rīkoties tālāk, mēģinām iztiesāt, izvērtēt situāciju, kurā esam nokļuvuši, un visbeidzot meklējam iespējami labāko veidu, kā savu krīzi atrisināt.
Ja es teiktu, ka manā dzīvē krīžu nekad nav bijis, tā nebūtu patiesība. Krīzes, vairākas vai ne tik daudzas, lielākas vai mazākas, ir piedzīvojis katrs. Pirms kļuvu par
kristieti, sarežģītas situācijas man bija ļoti sāpīgi un grūti atrisināt, bieži tās noveda pie izmisuma un depresijas. No šodienas perspektīvas zinu, ka tas notika tādēļ, ka man nebija pietiekoši laba resursa, kas palīdzētu manas krīzes atrisināt. Kopš manā dzīvē ienāca Kristus, viss ir mainījies. Lai arī krīzes laiku pa laikam atgadās, man ir drošs avots, kur meklēt palīdzību, — Dieva Vārds, lūgšanas un Jēzus Kristus. Jēzus Kristus savā dzīvē izgāja cauri vislielākajai iespējamai krīzei — savai nāvei pie krusta. Labāka padomdevēja par Viņu nav iespējams atrast!
Kopā ar Kristu katrs manas dzīves satricinājums ir kaut ko iemācījis un devis. Ja agrāk dzīvē bez ticības krīzes deva vienīgi sirmākus matus un kādas paliekošas veselības problēmas, tad tagad tas ir rūdījums un ticības stiprinājums. Bībelē rakstīts: “Tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” (Rm 8:28) Un vēl: “Tas Kungs pārmāca to, kuru mīl, kā tēvs savu mīļo dēlu.” (Sak 3:12) Tad, kad manā dzīvē notiek kaut kas negatīvs un sāpīgs, ko var saukt par krīzi, zinu, tas viss nāk un nāks man pašam par labu, jo Dievs mani bezgalīgi mīl. Kristietim būtu jādomā apmēram tā: jo vairāk krīžu dzīvē, jo lielāka pārliecība, ka Dievs tevi mīl. Jā, tas joprojām ir sāpīgi un smagi, tomēr, kad redzams skaidrs mērķis un nolūks, zinu, kas mani sagaida nākotnē — vēl tuvākas un bagātākas attiecības ar Dievu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kurš cieta, mira un augšāmcēlās tieši manis dēļ.
Ivars Ozols:
Dzīve ir tik dažādu dēku pilna. Savās vecumdienās reizēm ar lielu izbrīnu atskatos uz to, kas noticis un pārdzīvots. Reizēm pat meklēju cilvēcisku, loģisku izskaidrojumu visam notikušajam.
1944. gada augusta sākumā māte un es atstājām Liepāju uz viena no sešiem sajūgtiem jūras prāmjiem, kuru priekšgalā bija jūras velkonis. Sākumā jūra bija mierīga, bet tad sacēlās viļņi un pārtrūka viena tauva. Bezspēcīgi driftējām sešas stundas, līdz tauva tika salabota. Visi baidījās par to, lai mūs nepamanītu kāda krievu zemūdene, kara kuģis vai lidmašīna. Tomēr nepamanīti sasniedzām Gotenhāfeni.
Pēc vairākiem mēnešiem, tuvojoties Austrumu frontei, ieradāmies dzelzceļa stacijā, lai dotos tālāk. Sākās uzlidojuma trauksme. Skrējām uz tuvāko pagrabu, lai meklētu patvērumu. Bet mūs noraidīja un sūtīja uz tālāko. Būdami pagrabā, dzirdējām krītam un sprāgstam daudz bumbu. Drebēja grīda un sienas. Zibsnīja elektriskās gaismas, un putekļi piepildīja gaisu. Atskanēja trauksme, uzlidojums bija beidzies. Izgājām ārā, visapkārt dega ēkas, tālākais stacijas gals sabumbots, mūsu gals neskarts.
Pēc dažām dienām atkal bijām dzelzceļa stacijā, lai turpinātu doties uz dienvidaustrumiem. Iekāpām vienā no vilciena priekšgala vagoniem. Tikām izdzīti, jo pirmie vagoni rezervēti karavīriem. Iekāpām pēdējā vagonā. Nedaudz vēlāk, braucot cauri mežam, vilciens pēkšņi apstājās. Bija lidmašīnu uzlidojums, un mūs apšaudīja. Sašauti tika vagoni vilciena priekšgalā, mēs bijām neskarti. Lodes tikai trāpīja pa sliedēm un pēdējā vagona riteņiem.
Ceļā uz Austrāliju devāmies pāri Indijas okeānam. Jūra bija samērā mierīga. Tuvojoties Austrālijai, sacēlās lieli viļņi, bet vētra plosījās kaut kur attālāk. Kuģim ieplīsa sāni. Nespējām doties uz tālo Adelaidi Dienvidaustrālijā. Kuģis devās uz tuvāko ostu. Bez papildu sarežģījumiem ieradāmies Fremantlē, Rietumaustrālijā.
Kad sākās AIDS izplatīšanās, sešās lekcijās par to, kā no tā pasargāt sevi un savus pacientus, ieteica lietot sterilizācijas vielu glutāraldehīdu. Nopirku to trīs reizes, katru reizi praktiskākā un pieejamākā lietošanas veidā, bet nelietoju. No cilvēciskā viedokļa — neprāts. Pēc kādiem trim mēnešiem uzzināju, cik indīgs un veselību sagraujošs tas var būt.
Uzaugu kristīgā ģimenē, tiku kristīgi audzināts. Ja kāds studiju gados man būtu teicis, ka vēlāk dzīvē būšu aktīvs draudzes loceklis, tad būtu atbildējis apmēram tā: vai traks? Mācītājs Alberts Zīds mani aicināja, un 1980. gadā tiku ievests par draudzes vecāko. Lēnām, nemanot tiku iesaistīts plašākā draudzes darbībā. Šad tad rodas jautājums: vai Kāds mani pasargājis no briesmām un manu dzīvi nemanāmi, bet mērķtiecīgi un ar nolūku vadījis?
Mārtiņš Urdze:
Katrai krīzei ir arī garīga dimensija. Krīze skar ne tikai mani personīgi un manas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem, bet arī attiecības ar Dievu. Kad saslimu ar vēzi, man bija 20 gadu. Slimošanas laikā vairākas reizes iekšēji nomiru, atvadījos no šīs dzīves. Savā ziņā tas laiks mani norūdīja, jo daudzas mazākas kaites vairs neliekas tik būtiskas. Es sāku meklēt atbildes, kāpēc saslimu. Ne tāpēc, lai sūdzētos Dievam un cilvēkiem, bet tādēļ, lai saprastu, kas man savā dzīvē ir jāmaina. Es apzinājos savas bailes, sāku pieņemt savu nedrošību, piešķīru jēgu tam, kas mani gribēja iznīcināt. Es sāku studēt teoloģiju. Es centos palīdzēt citiem, kas ir saslimuši ar vēzi.
Otrā lielā krīze manā dzīvē notika īsi pirms pirmā teoloģijas eksāmena. Biju iemīlējies, piedzīvoju zīmi, kas man šķita kā Dieva sūtīta un apstiprināja manas ilgas pēc šīs sievietes. Kad tas viss izrādījās ilūzija, es vairs nesapratu, kā varēšu strādāt par mācītāju, kuram katru nedēļu ir jāvada dievkalpojums un jāliecina par Dieva klātbūtni. Kā es varu liecināt par Dievu, kuru es nepazīstu? Toreiz mani izglāba mācītājs Gunārs Ansons, kurš mani pārliecināja pabeigt mācības un nolikt eksāmenus. Bet es pieņēmu vairākus lēmumus. Es neliekuļošu draudzes priekšā, ja pats būšu neizpratnē. Lai nebūtu atkarīgs no draudzes vai no Baznīcas vadības, es apgūšu vēl citu profesiju. Pēc prakses laika es izmācījos par veco ļaužu kopēju. Es sapratu, ka uz zīmēm, kas it kā liecina par Dieva gribu, var skatīties no dažādiem skatupunktiem. Svarīgāks par zīmēm ir Kristus krusts un augšāmcelšanās.
Pēdējā krīze man bija, kad mana sieva Aija nomira ar vēzi. Viņa slimoja jau vairākus gadus, un es biju gatavs tam, ka viņai reiz būs jāaiziet. Bet, kad tas reāli notika, kad piedzīvoju savu bezspēcību viņas moku priekšā, tad tā bija pavisam cita lieta. Dievs likās tik tālu prom, uz visām lūgšanām bija viena vienīga atbilde — klusums. Kas tas ir par Dievu, kas pieļauj tādas ciešanas? Man palīdzēja skats uz Kristus krustu. Viņš man atklāja Dievu, kas ir atteicies no Savas Visvarenības, kas ir kļuvis maziņš, ievainojams, kas pieņem ciešanas, lai būtu kopā ar ikvienu, kas cieš, kas ir kā labs draugs, kas nevar izmainīt lietas, bet palīdz izturēt. Tā nav atbilde uz jautājumu, kāpēc ir ciešanas. Dieva klusēšana uzdod man jautājumu, kurā pusē esmu es pats.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju