Diakons Indriķis Māris Kaņeps
Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4:19)
Dzimis 1933. gada 25. novembrī Čiekurkalnā (Rīgā), Latvijā
Miris 2018. gada 7. oktobrī Ņūtonā (Newton), Ņūdžersijā ASV
Diakons Indriķis Māris Kaņeps
Manuprāt, viens no smieklīgākajiem brīžiem, kas mūsu tuvākā ģimenes lokā palicis prātā, ir senāks notikums, kad man bija, iespējams, seši vai septiņi gadi. Vissirsnīgākās atmiņas par brīvdienām pilnībā saistās ap Go Home ezeru un Sudmaļu vasarnīcu Kanādā. Kad pirmo reizi mani aicināja līdzi kopā ar pieaugušajiem makšķerēt, es jutu, ka esmu pārkāpis nopietnam slieksnim. Pavadīt pilnu dienu uz ezera laivā kopā ar vecākiem un onkuli Ādolfu šķita milzu atbildība. Sapratu, ka tas no manis arī prasīs izturību un iespējami lielāku pacietību, nekā līdz tam brīdim spēju pierādīt.
Kad nu bijām jau ilgāku laiku pasēdējuši starp ūdensrozēm, gaidot lielo copi, pēkšņi paps man jautāja: “Kā tev patīk makšķerēšana?” Uz to es atbildēju: “Labi. Brauksim mājās!” No tā brīža makšķerēšana mūsu vasaras brīvdienās kļuva par arvien nopietnāku nodarbošanos. Ar katru nākamo vasaru man iemācīja šīs mākslas smalkākus paņēmienus, līdz pats jutos zinošs, kā apieties ar vizuļiem, āķiem un atpazīt makšķerējamos ūdeņus. Un tomēr — ne vienmēr veicās.
Mans tēvs bija stingrs, disciplinēts un neatlaidīgs. Ja viņu kāds priekšmets uzrunāja vai tēma aizgrāba, tad ar to viņš noņēmās un pētīja, līdz bija apmierināts ar rezultātu. Vai tā bija arhitektūra, glezniecība vai teoloģija — ar to viņš cīnījās cauru nakti kā Jēkabs. Un viņš arī neatlaida savu cīkstoni vaļā, iekams tas nebija viņu svētījis ar pārliecības garu, ka turpmāk spēs nodarboties ar augstākām sekmēm.
Pēc Čiekurkalnā pavadītajām bērnības dienām bēgļu gaitu rezultātā Heinrichs un Ella Kaņepi kopā ar trim bērniem — Indriķi, Ansi un Dainu — nonāca Ņūdžersijas piepilsētu idillē. Indriķis ātri vien pierādīja savu mākslinieka talantu un to attīstīja Nuarkas pilsētas mākslas vidusskolā. To pabeidzis ar augstām sekmēm, viņš iestājās Prinstonas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Pēc tam viņu iesauca armijā uz obligātajām apmācībām, daļu laika viņš pavadīja džungļu apmācību centrā Panamas kanāla zonā.
Apmācību laiku izturējis, Indriķis atgriezās arhitektūras studijās, nopelnot maģistra grādu Kolumbijas Universitātē. Tajā laikā viņš iepazinās, iemīlējās un apņēma par laulāto draudzeni Jolantu Bērziņu. Tad ģimenē ienācu es, pēc pāris gadiem — Māris. Līdz 1976. gadam Indriķis strādāja Glichrist arhitektu birojā, bet, Amerikas ekonomikai zaudējot lielo apriti, daudziem zaudējot darbu, arī viņš darba jomā meklēja jaunus ceļus. Tā paša gada beigās Kaņepu ģimene pārcēlās uz Ņūdžersijas mūža mežiem. Tā bija liela pārmaiņa un pamatīgs izaicinājums mums visiem. Darba arhitektiem tur bija maz. Tēvam tomēr laimējās sarunāt darba stundas pie kāda arhitekta, tur nodarbošanās vairāk saistījās ar vēsturisku celtņu pārbūvi. Tas tēvam ļoti patika.
Bet sekoja citi izaicinājumi. Smagākais no tiem bija Māra saslimšana ar krītamo kaiti. Bailes no nezināmā, neparedzamās lēkmes un nesaprašana, kā palīdzēt, pamatīgi sagrāva ģimenes līdzsvaru. Lai to lēnām, pakāpeniski atgūtu, vajadzēja daudz padomu, stingru atbalstu. Šeit gan jāsaka, Dieva žēlastība arvien skaidrāk sāka ienākt mūsu ģimenes sirdī. Pārbaudījumu laikā Dieva Tēva mīlestība, Jēzus Kristus žēlastība un Svētā Gara sadraudzība mūs apņēma un vadīja cauri tumsas ielejām un pāri cerības augstienēm.
Šajā laikā Indriķis sāka pietuvoties aicinājuma apziņai, ka kaut kas viņu velk citā virzienā. Lai gan blakus maizes darbam bija viņa augošā aizraušanās ar glezniecību (kurā viņam sekmējās ar atkārtotām izstāžu balvām!), viņu nelaida vaļā doma, ka Dievs viņu vēlas citādi izmantot. Apmeklējot LELBA Teoloģijas institūtu, Indriķis pārliecinājās, ka kalpot savai draudzei un Baznīcai bija patiesais viņa dzīves aicinājums. Dzīves norūdīts, kā svešinieks un piedzīvotājs šajā pasaulē viņš patiesi atrada mājvietu Baznīcā. Iespējams, ka arī mans ceļš uz teoloģijas semināru, kaut šķietami negaidīts solis, viņu vēl vairāk iedrošināja.
Pēdējais trieciens un smags pārbaudījumu brīdis bija Māra pēkšņā aiziešana mūžībā 1991. gada 31. maijā. Tas nesagrīļoja Indriķa vēlmi Kristus vārdā kalpot, bet ar lauztu sirdi devās tālāk. Baznīcas Virsvalde viņa lūgumu kalpot par diakonu pieņēma, un Ņujorkas draudzes Ziemeļu novadā Indriķi Kaņepu ordinēja 1994. gada 16. oktobrī. Nu sākās jauns makšķerēšanas posms — zvejot cilvēku sirdis.
Man jādomā un jātic, ka papam (es tā viņu saucu) viss makšķerēšanas komplekts bija nolikts vietā — patiesi viņam viss bija mise en place (kā jau arhitektam un gleznotājam!). Viņš no visas sirds atdevās viņam uzticētajiem zvejas ūdeņiem, vairoja mieru un cerību cilvēkos, kuri viņa kalpošanai paļāvās un kuri ar viņu veidoja sirsnīgas un jēgpilnas attiecības. Indriķis ar Jolantu kā cieša komanda nebeidza priecāties par dziļām draudzībām, ko šī nodarbošanās ļāva baudīt. Viņi abi ļoti pateicās Dievam par šo lomu bagātību!
Bet dzīves apraksts nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Indriķa mazbērnus. Gan Linda, gan Mārtiņš, tā arī Pēteris allaž nepacietīgi gaidīja iespēju braukt ciemos pie vecvecākiem. Es zinu, ka lielu lomu spēlē mazais mežezers mājas priekšā. Stirnezerā mudž dzīvība. Pēc pavadītā laika mazajiem Kaņepīšiem katram pa vairākām zivīm — un fotoattēli to apstiprina! Trešā Kaņepu paaudze iemācījusies makšķerēt — rūpīgi uzdurot slieku uz āķa, pacietīgi gaidot uz copi un beidzot ievelkot zivi laivā vai krastā. Cik brīnumaini ir šie dzīves mirkļi! Un vecpaps par to visu pie sevis gaiši smaidīja.
Lūk, kā pašu pēdējo jautāšu: “Pap, kā tev patika makšķerēšana?” — “Labi, esmu tagad mājās…”
Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Prāvests Dāvis Kaņeps
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju