Diakons Fricis Miervaldis Sīpols
“Cik liela ir tava labvēlība! Tu glabā to tiem, kas tevi bijā, tu dāvā to tiem, kas tveras pie tevis, visu cilvēku priekšā!” (Ps 31:20)
Dzimis 1921. gada 11. jūlijā Rīgā, Latvijā
Miris 2019. gada 6. maijā Sautfīldā (Southfield), Mičiganā ASV
Diakons Fricis Miervaldis Sīpols
Agrā 6. maija rītā vai varbūt vēlā 5. maija naktī klusi, mierīgi, nevienam nemanot, no nakts miega nepamodies, mūžībā modās Fricis Miervaldis Sīpols — Detroitas latviešu Sv. Pāvila draudzes mācītājs, Baznīcas padomnieks, diakons. Pirms gandrīz 98 gadiem, ienākot šajā pasaulē, Friča vecāki Elīze un Kārlis Sīpoli savam vienīgajam dēlam kopā ar vārdu deva arī apbrīnojamu ticību. Tai, kā izrādījās vēlāk, Friča dzīvē bija noteicošā loma. Jau astoņu gadu vecumā zēns zaudēja tēvu, uzaugot māmiņas rūpju un mīlestības gaismā. 1935. gadā absolvējot Rīgas 38. pamatskolu, Fricis skaidri zināja, ka būs skolotājs, tāpēc mācības turpināja Rīgas Skolotāju institūtā. Laikiem mainoties, arī Skolotāju institūts mainīja atrašanās vietas — no Rīgas uz Cēsīm, līdz pat Jelgavai, kur tad arī 1941. gadā Fricis to absolvēja. Kļūstot par skolotāju Rīgas Pleskodāles valsts zēnu audzināšanas iestādē, Fricis paralēli uzsāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Diemžēl sapni par studijām pārtrauca nežēlīgais karš, aizvedot jaunekli bēgļu gaitās uz Vāciju. Pastāvot ticībā, Fricis turpināja skolotāja darbu, nu jau Vircburgas bēgļu nometnē, turpat iesākdams savas skauta gaitas un drīz kļūdams par roveru vadītāju, gan kā skolotājs, tā arī kā skautu vadītājs mudinot jauniešus apsvērt Dieva ceļus.
Vircburgā Fricis sastapa savas dzīves mīlestību Irēni Lizlovs, un 1949. gadā viņi slēdza mūža derību. Ticībā saredzot drošu nākotni, gadu vēlāk Fricis ar jauno sieviņu ieradās Detroitā, kur pasaulē nāca viņu četri bērni: Uldis, Māra, Anda un Reinis. Būdams aktīvs cilvēks, Fricis apbrīnojami spēja pildīt tēva lomu un savienot maizes darbu ar neticami lielu nodošanos darbībai latviešu sabiedrībā: mācot latviešu skolā, dibinot un vadot skautu vienību, darbojoties Latviešu apvienībā Detroitā, kā arī šķietami pavisam neiespējamo — studējot Detroitas Komerczinību institūtā, ko Fricis absolvēja jau 1953. gadā, iegūstot komerciālo zinātņu grādu. Šķiet, ka tikai paļāvība uz Dieva vadību (un bez šaubām — neierobežots ģimenes atbalsts) varēja nodrošināt šādu sekmīgu veiksmes stāstu Friča pirmajos gados Amerikā. Iegūtais grāds komerczinībās jau 1954. gadā nodrošināja Fricim darbu Chrysler autokompānijā par finansiālo analītiķi, ko viņš apzinīgi veica līdz pat pensionēšanās vecumam 1987. gadā.
Dedzīgs un pašaizliedzīgs bija Friča Miervalža Sīpola darbs ģenerāļa Goppera fondā. Nodevies un aktīvs bija pats Fricis kalpošanai Sv. Pāvila draudzē Detroitā, visu mūžu ne tikai piederot, bet arī regulāri izdzīvojot ticības dzīvi savā mīļajā luterāņu draudzē. Sirsnīgs un mīlošs bija Friča un Irēnes laulības mūžs, rūpējoties par mīļo sievu līdz viņas mūža saules norietam. Fricis augsti novērtēja Irēnes atbalstu un kritisko aci, viņa sprediķus pārlasot, mīļi kritizējot un slavējot mīļā vīra neatlaidīgo darbu draudzē.
Kaut gan Fricis pats nekad ar to nelepojās, jāuzsver, ka viņa darbs nepalika nenovērtēts un neatzīts. Viņš saņēmis latviešu skautu kustības “Baltās lilijas” un “Pelēkā vilka” ordeņus, Lietuvas skautu organizācijas “Lilijas” ordeni, ASV skautu organizācijas “Sudraba bebra” ordeni, kura diplomu parakstījis pats ASV prezidents Ronalds Reigans. Fricis ir saņēmis Ungārijas skautu 25 gadu darbības medaļu, Latvijas skautu un gaidu organizācijas “Ziemeļzvaigznes” ordeņa pirmo šķiru, Latviešu gaidu kustības pateicības zīmi, kā arī atzinības un goda rakstus no archibīskapa E. E. Rozīša, ALA un DV organizācijām. Pēdējā lielākā atzinība ir nākusi no Latvijas Triju zvaigžņu ordeņa domes, kas Frici Sīpolu ir apbalvojusi ar I pakāpes goda zīmi.
Tā ticība, ko pirms 98 gadiem Elīze un Kārlis Sīpoli ielika šūpulī mazajam Fricim Miervaldim, guva īstenojumu un bagātīgu atdevi Friča mūža garajā gaitā bērnos, mazbērnos, mazmazbērnos, skautos, latviešos, darbabiedros, draugos, ticīgajos un arī ne vienmēr tik ticīgajos.
Viens krietns mūžs nodzīvots. Viena ticības pārpilna dzīve pagājusi. Un kalps aizgājis mierā. Dieva mierā. Kā Fricim pašam patika kalpošanā teikt: “Caur Viņu, ar Viņu, iekš Viņa Svētā Gara vienotībā.”
Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Mācītāja Gundega Puidza
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju