Domājot un atceroties mācītāju Leonu Vīksni, ieklausīsimies vārdos no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas:
Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros. Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
****
Tā par Debesu Valstību teica un runāja Jēzus. Tādu Viņš to bija sajutis un piedzīvojis – tik dažādu – kā sēklu, kas krīt tīrumā un aug un vairojas, kā pērli, kam nav žēl atdot visu, kā sinepju koku, kura zaros dzied dažādi putni un visi tur taisa sev ligzdas, kā tīrumā apslēptu mantu – kas pašam jāatrod, pašam jāizrok. Izrādās, tev pašam jānonāk pie atziņas, kā tu raksturosi, kā tu redzēsi, kā tu piedzīvosi to, ko tev nozīmē Dieva Valstība, Debesu valstība. Jēzum Debesu Valstība bija par procesu – par darbību, par dzīvi, kurā es, kā cilvēks, mācos izšķirot vērtīgo no nevērtīgā, labos graudus izsijāt no sliktajiem, kurā mācos savu sirdi audzēt lielāku, nu tik lielu, lai tajā vietas dažādiem putniem un viņu ligzdām. Audzināt savu dvēseli tik tīru kā pērli, varbūt reizēm caur asarām to pulēt caurredzamu un svētu. Jēzum Dieva, Debesu Valstība, bija par procesu, kuram tu dzīves laikā ļaujies, lai nonāktu tādā sajūtā un stāvoklī, kur nekas, itin nekas nestāv vairs starp tevi un Dievu. Nekas vairs netur robežas, sienas, grāvjus starp tevi un Dievu. Kad tev nekā nav žēl, lai lēnām nonāktu šajā stāvoklī. Ne vienmēr tas ir viegls vai ērts process. Reizēm paiet viss mūžs, lai tur, Dieva valstībā, Debesu valstībā, nonāktu.
Un, jā, arī mācītājs Leons caur savu dzīvi meklēja atbildi uz jautājumu – kas ir Debesu Valstība. Kāda tā ir, kam tā ir līdzīga? Un arī viņam bija vairākas atbildes, vairākas pieredzes. Caur dzīves dažādiem posmiem viņš nāca pie dažādām atbildēm un redzējumiem.
Droši vien tikai daži no jums to zinās, bet Leona pirmais vārds bija Dāvids. Tas bija vārds, ko viņam deva mamma Vilhelmīna, kura bija baptiste un ļoti stipra savā ticībā un tā arī audzināja savu vienīgo dēlu. Dāvids bija viņa pirmais vārds, ar kuru viņš ienāca šajā pasaulē. Tikai paši tuvākie viņu tā mēdza saukt. Dāvids ebreju valodā nozīmē – Dieva mīļotais – un varbūt toreiz vēl kā puika viņš nejuta, ka būs Dieva mīlēts un sargāts un cauri gariem gadu desmitiem vadīts, paša Dieva lietots kalpošanā. Dāvids Bībelē ir dzejnieks, kas par Dievu un pasauli un sajūtām vislabāk var runāt caur dzeju, caur psalmiem, caur dziesmu vārdiem. Un Leonam bija līdzīgi. Caur dzejoļiem viņa sirds vienmēr runāja. Caur dzejoļiem, piemērotiem katrai dzīves situācijai, viņš izpauda savas dziļākās sajūtas – savu pateicību, savas domas, savas emocijas. Katram dzīves brīdim viņš varēja piemērot kādu pantu. Pirms pāris gadiem, kad viņa mīļā Aina jau bija aizgājusi mūžībā, kādā no vakariem, kad saule rietēja, viņš pa tālruni runāja ar vienu no mūsu draudzes dāmām un savas sajūtas, skumstot pēc Ainas, viņš izteica dzejas vārdos: “gara diena, gara diena, pienāk vakars, nav neviena, ar ko mīļi parunāt…” Tā bija viņa dāvana. Ārēji viņš savas maigās sirds sajūtas baidījās izrādīt. Savas emocijas viņš tādēļ izrunāja dzejā.
Kad Leons man stāstīja par savu pirmo vārdu – Dāvidu, kas viņu biju pavadījis visu bērnību un jaunību, viņam acīs bija asaras, jo tas vārds ietvēra siltas atmiņas. Šis vārds ietvēra tos brīžus, kad viņam Debesu valstība, Dieva valstība jutās kā mātes klēpis, kā mātes rokas. Kad Debesu valstība likās kā vecāku drošais nams, kurā tevi gaida atgriežamies, kur gaida nekas cits, kā tikai mīlestība. Debesu valstība kā mājas, kurās tu atnāc kā Dieva mīļotais. Jā, varbūt reizēm ar nobrāztiem ceļiem un elkoņiem atnāc, varbūt reizēm atnāc mājās ar sāpinātu, salauztu sirdi, bet tomēr – tu atnāc tur, kur kāds tevi paņem rokās. Tā kādā dzīves brīdī Leonam jutās Debesu Valstība.
Kopš viņš atnāca dzīvot uz ASV 1949. gadā, neviens viņu par Dāvidu vairs nesauca. Viņš kļuva par Leonu. Tas bija dzīves laiks un posms, kad tu vēlies būt stiprs un noteikts. Laiks, kur sevi bija bieži jāpierāda, jāapliecina. Laiks, kad smagi jāstrādā, reizēm sevi jāsargā, jāaizstāv. Laiks, kad jāstāv un jākrīt par savām vērtībām. Laiks, lai saprastu, ko gribu darīt ar savu dzīvi. Māc. Leons, dzīvodams Detroitā, satika savu mūža draugu Ainu un 1951. gadā noslēdza laulību. 1960. gadā piedzima viņu dēls Edgars. Detroitas latviešu sabiedrībā māc. Leons bija viens no pirmajiem, kas dibināja Detroitas sv. Pāvila draudzi, Detroitas latviešu apvienību, Detroitas latviešu skolu, kuru arī gadiem ilgi pārzināja. Tur vajadzēja lielu gribu. Tur vajadzēja lielu apņēmību. Tur vajadzēja lielu darba sparu. Sava veida degsmi. Bieži vien, kad no mums daudz prasa, kaut ko iznāk arī upurēt. Paralēli strādājot maizes darbā par grāmatvedi, viss brīvais laiks tika dots latvietībai un tās uzturēšanai. Un man liekas, ka tajā laikā varbūt māc. Leons Dieva un Debesu valstību redzēja un piedzīvoja kā darbu tīrumā, kur tu sevi dod, kur tev sevis nav žēl. Kur tu neskaiti stundas un laiku, citiem dotu. Kur tu gribi būt daļa no tā tīruma, kas zeļ, kas zied, kas nes augļus.
1981. gada 4. oktobrī viņš tika ordinēts par mācītāju, Pļaujas svētku dievkalpojumā. No sākuma viņš apvienoja savu kalpošanu ar maizes darbu Detroitā, un vēlāk – 1992. gadā, kad pārnāca dzīvot uz Kalamazū, māc, Leons sevi pilnīgi nodeva kalpošanai draudzēm Kalamazū, Lansingā un Saginavā. Un Aina viņam vienmēr bija blakus – kā ceļa biedrs no vienas Mičiganas draudzes uz otru, kā tas cilvēks, kas saprata, sajuta visdziļāk. Kalpošanas laikā māc. Leons izdeva trīs nelielas sprediķu krājumu grāmatas, divas no tām saucās “Apslēptā manta I un II”. Jā, dzīve arī māc. Leonam bija kā apslēptās mantas meklēšana. Bieži vien jau mēs kļūdamies, kur mēs to mantu meklējam. Apmaldāmies meklējot, bet nedrīkstam uzdot to atrast. Māc. Leons man pats atzina, cik bezgalīgi pateicīgs Dievam viņš jūtas, ka viņš varēja būt Dievam noderīgs. Kad pēdējos gados draudzes locekļi izrādīja rūpi par māc. Leonu, viņam bija grūti pieņemt, ka viņš to ir pelnījis. Viņš sev pārmeta – par to, kur reizēm bija kļūdījies, par to, kur bijis pārāk noteikts, ass vai stingrs, par to, ka kādreiz apslēpto mantu nevietā meklējis. Un tomēr, es varu liecināt, cik patiesi māc. Leons meklēja apslēpto manu un viņš to atrada – patiesās rūpēs, atbalstā, cilvēkos, kas viņam zvanīja līdz pēdējam, kas pieklauvēja pie viņa durvīm. Es zinu, ja mācītājs Leons šodien varētu, viņš mums visiem noskaitītu dzejoli – par pateicību jums visiem, par mīlestību, par sadraudzību, kas viņam nozīmēja tik daudz. Viņš noskaitītu dzejoli par Debesu valstību, kas jūtas kā apslēptās mantas atrašana – Dieva klātbūtnes atrašana ne kur citur, bet starp savējiem labestībā.
Pirms dažiem gadiem es māc. Leonam lūdzu, lai viņš man uzraksta, kā viņš sajūt Dievu. Savā smalkajā, skaistajā rokrakstā viņš man iedeva vēstuļpapīru – ar zilām vizbulītēm un taureņiem. Un uz šī vēstuļu papīra māc. Leons man rakstīja šādi (citēju): “Kad domāju, kā es sajūtu Dievu, kā Viņš izpaužas manā dzīvē? Uz to atbildot, cik tas vispār iespējams, jāsaka, ka man Dievs atklājas klusumā. Katram cilvēkam Dieva atklāsme ir citāda, bet Viņš kaut neredzams un neaizsniedzams, ir sajūtams tam, kas vēlas Viņa tuvumā būt. Dievam rūp viss Viņa radības daudzveidībā. “Pat ziediņš nederīgs, ko meža tumšums klājis, bet Dievs tam garām gājis un Viņu sveicinājis”. Kad grūtums spiež sirdi un nespēju mieru rast, tad atceros vārdus reiz svētdienas skolā bērnībā dzirdētus:” tikai, kad cilvēks savā Dievā glābjas, ierodas sirdī miera svētais klusums. Tikai kad Tēva laipnā roka vada, Bērns nenomaldās.”. Nekad neesmu varējis Dievu iedomāties kā bargu kungu un soģi, bet, Jēzus vārdiem runājot, kā mīļu Tēvu. Viņa vadību esmu izjutis kā priekos, tā bēdās. Kad jau manas dzīves pēcpusdienā nāca aicinājums Viņa vārdu teikt un sludināt, tad neparasts miers nāca dvēselē un nebija šaubu, ka man tas jādara. Mātes aizlūgšanas un Dieva žēlastība vadījusi dienās baltās, nebaltās, jo, “kad Dievs zied tavā dvēselē, nekam tu ļauna nevēlē,” teicis dzejnieks. To jau no mazām dienām esmu centies iegaumēt, kaut ne vienmēr dzīvē tas sekmējies. Dievu mēs nespējam redzēt, bet Viņa spēku varam sajust un sajūtam ikdienas dzīvē. Tas nav uzbāzīgs, bet jūtams tiem, kas tam atvērti. Senie latvieši Dievu izjutuši citādi nekā mēs, bet viņi zināja, ka Dieva klātienē jāklusē. Klusēsim arī mēs, lai sadzirdētu Viņu savās dvēselēs!” (beidzu citātu).
Jā, tādu Dieva, Debesu valstību beigās redzēja un atrada māc. Leons – kur klusumā, reizēm vienatnē, grūtā, sāpīgā, mokošā vienatnē, nonāc pie Tēva, laba, mīloša, pieņemoša Tēva. Māc. Leonam ļoti mīļa bija dzejniece Ārija Elksne. Tad nu šodien es savu brāli Kristū un māc. Leonu pavadu ar viņas vārdiem: “Aiz manis nepaliks tukšums, bet dzīvības pilni graudi. Tikai mūžīgi jāpatur acīs visaugstākais Putnu ceļš.”
Lai šajā brīdī, godinot māc. Leona “apslēptās mantas” atrašanu – Dieva valstības atrašanu un piedzīvošanu – klusēsim uz brīdi arī mēs, lai sadzirdētu Dievu savās dvēselēs. Āmen…
Aija Graham
Latviešu Apvienotās draudzes Kalamazū mācītāja
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvaldes un savā vārdā ar pateicību pieminu šo Dieva uzticīgo kalpu, māc. Leonu Vīksni. Kā dzirdējām, viņš tika ordinēts 1981. gada 4. oktobrī, kas bija Pļaujas svētki un arī jaunās, nupat uzceltās Detroitas Sv. Pāvila dievnama iesvētīšanas diena. Tas man šķiet nozīmīgi, kā arī tas, ka viņš tika ordinēts 58 gadu vecumā. Šī bija dziļi pārdomāta izvēle – doties jaunā virzienā dzīves ceļā. Pļaujas svētkos pateicāmies par to, ko Dievs ir devis, jaunā dievnamā ieejot izlūdzāmies svētību tam darbam, kuŗa augļi vēl taps. Vajadzīgi gan sēklu sējēji, gan tie, kas ievāc ražu. Ordinācijai drīz vien sekoja raksts “Ceļa biedrā”, kuŗā māc. Vīksne rakstīja:
“Dievs nav noliedzams, lai kā ateisti to vēlētos; viņš vienmēr parādās, atklādamies cilvēkos, lietās un notikumos. Ar Dieva ziņu mēs esam nākuši šai pasaulē un viņa noliktajā laikā, to atstāsim. Cilvēku audzes nāk un iet, bet, bet Viņš bija, ir un būs mūžīgi mūžam.”
When māc. Vīskne was ordained, he was 58 years old. I kept thinking about what that decision entailed. Finally answering to a call he had felt for many years, and, perhaps, a realization that it was not too late? Or perhaps it was a more recent nudge by our Lord to join those who promise to sew seeds of God’s Word and trust Him that growth will follow, as well as fruits. As the Latvian Evangelical Lutheran Church Worldwide thanks him for his faithful service, I pray we can learn from his example to never give up finding ways to continue God’s work. He wrote a book of short homilies for Latvian school children. He published it late in life, but he did complete what I sense was important to him. May his words continue to bless the lives of others. Surely the Lord Jesus gently lifted him from his life into eternity, as He greeted His servant:
Well done, good and faithful servant: You have been faithful over a few things, I will set you over many things: enter into the joy of your Lord!” (Mt. 25:23)
We thank you, Edgar, Susan, Spencer, and Rachel for sharing him with the Church. We remain grateful and will remember him as a humble, quiet, caring, true and strong man of God.
+Lauma Zuševica
FOTO: Viktorija Krievs
