Ļoti aukstais lietus likās tik piemērots brīdim, kad vairāki Milvoku latviešu draudzes locekļi pulcējās vietējās pilsētas parkā. Tur pirms dažām dienām tika uzstādīts jauns karoga masts un vakar tajā tika uzvilkts Ukrainas karogs. Iniciatīvs nāca no Wauwatosa pilsētas domes vadības. Mērs minēja, ka tā ir pirmā reize, kad citas valsts karogs tā tiek godināts — šajos vēsturiskos laikos, kad Ukraina tik varonīgi cīnās, mums jāaptver, ka viņa cīnās visas rietumu pasaules vietā.
Izsakot visu mūsu atbalstu Ukrainas tautai, stāstīju, cik liels spēks piemīt karogam vienot un stiprināt tautu, tai atgādinot tautas vēsturi un iedvesmojot cīņu par tās nākotni. Pieminot to, ka 14. jūnijā ASV atzīmē “Flag Day”, dalījos, ka šajā datumā latvieši piemin 1941. gadā komunistu aizvestos un nomocītos. Un zīmīgi, ka tieši 25. martā tika uzvilkts Ukrainas karogs. Minēju, ka šī ir otra diena, ko latvieši nekad neaizmirsīs, jo 1949. gadā sākās deportāciju otrais, briesmīgais vilnis. Mūsu tautas vēsture un pieredze vēl dziļāk liek just līdz Ukrainai un ticēt, ka Dievs stāv klāt Ukrainai un to svētīs, lai arī tur brīvi plīvotu Ukrainas karogs. Tā, šķiet, būtu jauna cerība Ukrainai.
Kā pēdējais runāja kāds jauns vīrietis no Ukrainas, kuŗš kopā ar sievu pirms dažiem gadiem atbrauca te dzīvot. Viņa liecība bija tik spēcīga. Viņš dzimis Ukrainā, tāpat arī viņa sieva. Dzīvojot ASV, viņiem sirds lūzt, domājot par ģimenes locekļiem Ukrainā. Viņa draugi un svešinieki ziedo un tas ļoti palīdz. Palīdz arī visur izliktie Ukrainas karogi! Kad viņš to stāsta savai ģimenei un piederīgiem Ukrainā, viņi nejūtas vieni vai aizmirsti. Viņš pats pateicas, ka bēgļi tiek tādā mīlestībā gaidīti un aprūpēti! Viņš tic, ka Dievs dod spēku tā dalīties un cīnītājiem cits citu stiprināt, sērotājus mierināt, tik nevar pārstāt ticēt un cerēt, cīnīties.
Jaunais ukrainis devās uzvilkt karogu. Sacēlās vējš, karogs varen plīvoja. Skanēja Ukrainas himna, ko kāds bija ieskaņojis. Uz mirkli likās, ka visa pasaule klusēja un tikai sirdīs skanēja lūgšanas. Gan par Ukrainu, gan arī par mūsu tautu un tiem, kuŗi no Latvijas tika aizvesti briesmīgajos 1941. un 1949. gados. Mēs devāmies prom, bet karogs palika plīvojot. Drīz pēc tam ziņās dzirdējām, ka krievi Ukrainā sagūstītos bēgļus izved uz attālām vietām Krievijā. Tātad — viņus deportē! Nē!, gribas teikt, nevar būt, ka vēsture tik nežēlīgi atkārtojas!
Lūgsim atkārtoti, lai Dievs ir žēlīgs, pasargā un svētī Ukrainu un dod iestāties mieram. Lūgsim, lai Viņa mīlestību un mieru piedzīvo katrs, kas kaŗā cieš. Lūgsim, palīdzēsim un neklusēsim liecināt par to, cik briesmīgi ir krist ienaidnieka rokās, cik ārkārtīgi dārga ir brīvība un cik spēcīgs ir Dievs, kas palīdz un stāv klāt. Liecināsim par to, ko nozīmē 14. jūnijs un 25. marts, lūgsim, lai tādas briesmas nekad neatkārtotos. Nevienam.
+Lauma Zušēvica
LELBP arhibīskape
Foto: māc. Jānis Ginters
