“Pielūkojiet, ka esat nomodā, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir klāt.”
Marka ev. 13:33
Šie vārdi atgādina, ka laiks nepieder nevienam no mums. Laiks, tāpat kā viss cits pasaulē un viņpus tās, pieder Tam, kas to visu ir radījis. Par spīti visiem skaidrojumiem, laiks pats par sevi joprojām paliek kā liela mistērija.
Marka evaņģēlija 13. nodaļa runā par Kristus otro atnākšanu, kas jau izsenis ir bijusi viena no lielajām Adventa laika tēmām blakus, protams, Jēzus pirmajai atnākšanai, piedzimstot kā cilvēkam cilvēku vidū, Dieva Vārdam ietērpjoties mums pazīstamajā, tuvajā, taustāmajā, ievainojamajā un mirstīgajā.
Tāpat kā toreiz laiks bija vienīgi Dieva ziņā, tā arī šodien. Mēs nezinām un nevaram paredzēt, kad mūsu katra dzīvē iestājas tas īpašais laika brīdis vai posms, kas oriģinālvalodā Jaunajā derībā dēvēts par kairos — laiks, kas nav tikai minūšu, stundu un dienu ritējums (chronos), bet laiks, kas ir piesātināts ar jēgu un nozīmi, ar dziļumu un augstumu, ar augšanu un pārtapšanu. Kairos nereti mēdz pārtraukt mūsu ierasto laika ritējumu, pārtraukt mūsu plānus, mūsu paļaušanos uz 24 stundu diennaktīm un 12 mēnešu gadiem. Savā veidā esam pēdējos pāris gados piedzīvojuši, cik ļoti laika izjūta var izmainīties nepieredzētos apstākļos, kad pat grūti atcerēties, kur tas ierastais laiks palika un kas tajā īsti notika. Daudzi saka — laiks vienkārši “pazuda”…
Bez jēgpilnajiem (kairos) brīžiem un laikiem mūsu dzīvē mēs varbūt tā arī paliktu vienīgi par tūlītēja pašlabuma un baudu meklētājiem bez dziļuma, bez mērķa un bez mūžīga pamata un atskaites punkta. Kairos laiki ir tie, kas liek mums apstāties, liek jautāt, meklēt, atklāt un mācīties, kas mēs patiesībā esam, kam mēs piederam, ko šeit darām un kurp dodamies.
Jebkas mūsu dzīvē un pasaulē var kļūt par dievišķā kairos momentu, jo Dieva iespējām nav šķēršļu, nav ierobežojumu. Pēc mūsu cilvēcīgā vērtējuma tās var būt gan “labās”, gan “sliktās” lietas, pieredze un notikumi. Mēs tos mēdzam sarindot katrs savā vērtējuma skalā, vispirms jau pēc tā, kādas izjūtas un sajūtas katrs notikums vai lieta mūsos izraisa pirmajā brīdī, vai cik daudz no mūsu dzīves tie skar un reizēm dramatiski pārveido. Tikai ar laiku mēs varbūt apjaušam, ka palikt vienīgi pie tāda virspusēja un sekla vērtējuma nozīmē atsacīties no Dieva dāvātās iespējas mums pašiem iepazīt sevi kā ne vien miesīgas un laicīgas, bet arī kā garīgas būtnes un galu galā patiešām iepazīt Dievu, kas nav tikai gars kaut kur neaizsniedzamos un anonīmos tālumos, bet Dievs, kas ietērpies arī mūsu vissmagākajā, sāpīgākajā esamībā, mūsu brūcēs un pieredzē, tāpat kā mūsu smieklos un priekā.
Tas laiks, tas kairos katram var atnākt pavisam citādi — ar visdažādāko dzīves pieredzi, notikumiem un pavērsieniem: ar dzīvesvietas vai darba maiņu, ar bērna piedzimšanu, ar tuvinieka zaudējumu, ar slimību, ar postošas vētras aukām, ar svešinieka klātbūtni, ar drauga apciemojumu, ar dzejas vārdiem, ar mūzikas skaņām, ar piedošanu, ar lūgšanu, ar visaugstāko pacēlumu un ar viszemāko kritienu, ar ekstāzi un ar krīzi — jā, šodien varbūt arī ar krīzi pavisam globālā nozīmē.
Dieva vārds atgādina vienmēr palikt nomodā, jo mēs nevaram paredzēt, kad mūsu katra dzīvē un pasaulē var ielauzties kāds no šiem jēgas piesātinātajiem kairos brīžiem vai periodiem, kas būs vēl tik daudz nozīmīgāks un vērtīgāks, ja to pratīsim saredzēt ne vien kā pārrāvumu vai anomāliju, bet kā potenciālu Dieva mirkli, Dieva pieskārienu, Dieva dotu jaunu iespēju, jaunu virzienu. Nozīmīgākais no visiem kairos mirkļiem paver durvis Kristus atnākšanai cilvēka dzīvē un galu galā visas šīs pasaules piepildījumā. Varbūt tas jau notiek tagad, šajā brīdī…
māc. Ieva Pušmucāne-Kineyko
