Vitauts Grīnvalds, mācītājs

Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat. Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom, jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis.” (Jņ 6:35–39) 

Dzimis 1927. gada 1. novembrī, Smiltenē, Latvijā Miris 2020. gada 29. martā, Raunā, Latvijā
Apglabāts 2020. gada 21. aprīlī Wyuka kapos Linkolnā, Nebraskā, ASV 

Vitauta Grīnvalda dzīves gaitas sākās Smiltenes tuvumā, kur vecākiem piederēja saimniecība, un viņa mūžs noslēdzās netālajā Raunas Mācītājmuižā, kur iekārtots veco ļaužu pansionāts. Viņa dzīve bija notikumiem bagāta. Kā pats atzinās, bērnībā ir bijis daudz jautrības un nerātnību, kas sagādājušas galvassāpes skolotājiem. 1943. gada noslēgumā Vitauts tika iesaukts gaisa izpalīgos. Pēc īsām apmācībām iedalīts zenītartilērijas vienībā, kas apsargāja Rīgu. 1945. gada februārī vienība tika nosūtīta uz Drēzdeni, lai palīdzētu novākt drupas izpostītajā pilsētā. Drīz pēc tam vienība pārsūtīta tuvāk Rietumu frontei. 

Kāda liela uzlidojuma laikā, ja nemaldos, Frankfurtei viņš piedzīvoja vienu no sāpīgākajiem brīžiem savā dzīvē. Pēc smaga uzlidojuma viņa vienības biedri saņēma pavēli atstāt patvertni un ar rokas nestuvēm meklēt ievainotos sagrautajās celtnēs. Vitauts ar vienu biedru nonāca kādā degošā sānielā, kur viņi ieraudzīja šķembu nogalinātu jaunu sievieti, pār kuru noliekusies maza meitenīte, izmisīgi raudot un ar skatienu lūdzot pēc palīdzības. 

Redzot meitenītes drausmīgo pārdzīvojumu, kas viņai bijis jāiztur visu bombardēšanas laiku starp degošiem un grūstošiem namiem, Vitautā radās jautājums: Dievs, kādēļ Tu pieļāvi tam notikt?! 

Šis rūgtums viņu pilnīgi atsvešinājis no Dieva. Kara noslēgumā Vitauts nonāca francūžu gūstā. Francijā filtrācijas laikā tika nodarbināts smagos kara gruvešu novākšanas darbos, saņemot ļoti sliktu uzturu. Viņš smagi saslima. Tas bija Dieva brīnums, ka viņš palika dzīvs. Vēlāk dzīvē, runājot par francūžiem, viņam nebija komplimentējošu vārdu, jo vienmēr izjuta rūgtumu par to, kā viņi izturējās pret latviešu zēniem, kuri ar varu bija ierauti karā. 

Pēc atbrīvošanas viņš nonāca Fuldas latviešu nometnē. Tur pabeidza pārtraukto izglītību. Skolā par pasniedzēju strādāja mācītājs Pāvils Ķirsons. Redzot Vitauta apķērību un centību, viņš pieņēma to par palīgu rakstu darbos. Garās pārrunās mācītājam izdevās Vitautu atkal tuvināt Dieva atzīšanai. 

1949. gada sākumā Vitauts nonāca Kalifornijā kādā apelsīnu un citu augļu novākšanas firmā. Darbs smags, ilgas stundas un pastāvīga pārvietošanās pa dārzu rajoniem. Alga bija maza, bet firma ļāva iepirkties tās veikalos uz parāda, tā padarot strādniekus pilnīgi atkarīgus. Atkal nāca atbalsts no mācītāja Ķirsona. Parādi tika nomaksāti, un Vitauts nonāca Linkolnā. 

1950. gada rudenī ar mācītāja Ķirsona enerģisko gādību Vilim Vārsbergam, Laimdotam Grendzem un Vitautam Grīnvaldam tika sagādātas United Lutheran Church of America stipendijas studijām Midland College Fremontā, Nebraskā. Ar iegūto grādu teoloģijā 1957. gada 14. maijā Vitauts tika ordinēts ULCA mācītāja amatā. 

Vitauts nokalpoja 35 gadus trijās amerikāņu luterāņu draudzēs Nebraskā. Viņa laikā katrā no šīm draudzēm pieauga locekļu skaits un divas uzcēla arī jaunas baznīcas. 1992. gadā viņš devās pensijā, lai pavadītu vairāk laika ar sievu Liesmu un ciemotos pie bērniem un mazbērniem Nebraskā un Aijovā. Tomēr tas nenotika, jo 1993. gada rudenī Linkolnas latviešu draudzes mācītājs Herberts Jesifers devās pensijā. Vitauts tika aicināts uzņemties mūsu draudzes mācītāja pienākumus. 

Viņš bija iecienīts un iemīļots draudzes mācītājs. Ar savu laipno un sirsnīgo raksturu viņš ieguva daudzus draugus, kā arī iesaistīja draudzē jaunus draudzes locekļus, galvenokārt jaukto laulību ģimenes. Vienu reizi mēnesī notika dievkalpojumi angļu valodā, lai Dieva Vārds būtu pieejams ikvienam draudzes loceklim. Viņa labi sagatavotie un kodolīgie sprediķi bija iecienīti, un dievkalpojumi bija labi apmeklēti. 

Draudzes sarīkojumos viņš mēdza pieiet pie klātesošo galdiņiem un pajokot par ikdienas raizēm. 

Savā brīvajā svētdienā mācītājs Grīnvalds brauca uz Omahu, Nebrasku un apkalpoja Omahas latviešu luterāņu draudzi. 

Viņš arī bija izslavēts kulinārs. Visvairāk iecienītas bija viņa gatavotās latviskās sēņu zupas un viņa ceptā saldskābmaize. Liesma jokodamās teica: “Es viņam labprāt atļauju rīkoties virtuvē, lai man atliktu vairāk laika ziepju operām.” Ļoti sāpīgs brīdis viņa dzīvē bija sievas Liesmas pēkšņā un negaidītā aiziešana mūžībā 2012. gadā. 

2014. gada 2. novembrī Vitauts 87 gadu vecumā noturēja savu pēdējo dievkalpojumu Linkolnas draudzē. Tas tiešām kļuva par pateicības dievkalpojumu pēc 22 gadu kalpošanas par draudzes mācītāju. To kuplināja koris, viņa mazbērnu solo priekšnesumi un ērģelnieces Sally Johnston speciāli izmeklētā mūzika. Tam sekoja viesības draudzes sabiedriskās telpās. Kā īpašs viesis piedalījās mācītājs Andris Sedliņš, ar kuru kopā Vitauts bija gājis seminārā. Viņš jautri un asprātīgi aprakstīja tos gadus Fremontas Midland College kopā ar tur arī studējošo Vili Vārsbergu un Laimdotu Grendzi. 

Drīz Vitauts pārcēlās uz dzīvi pie dēla Džefrija Omahā. Sākās liktenīgi notikumi. 2016. gada vasarā viņš aizveda tēvu uz Latviju, lai pēdējo reizi Vitauts apmeklētu tēva mājas, radus un Latviju, jo bija manāms, ka viņam sākas atmiņas zaudēšana. Šinī braucienā Džefrijs iepazinās ar kādu latvieti, ar kuru no draudzības drīz izveidojās mīlestības saites. Jau nākamajā gadā viņš pārcēlās uz Rīgu. Tur sāka darbu par angļu valodas pasniedzēju divās mācību iestādes. 

2017. gada novembrī, atzīmējot sava tēva 90 gadu jubileju, Vitauta bērni rīkoja plašas viesības Yutan Country Club telpās. Ielūgumus saņēma Jūtas luterāņu, Linkolnas un Omahas latviešu draudzes locekļi. Viņi ieradās kuplā skaitā, lai satiktos ar mācītāju Grīnvaldu. 

Sarīkojums sākās ar klātesošo un citu cilvēku rakstiski sūtītiem apsveikumiem. Vitauta dzīves stāstu skaisti bija sagatavojis dēls Džefrijs Rīgā, ko pārraidīja uz TV ekrāna. Tad apsveikuma dziesmas angļu un latviešu valodā. Protams, pēc bagātīgas maltītes varējām baudīt latviskas tortes un dzimšanas dienas kliņģeri. 

Omahā par tēvu sāka rūpēties dēls Alans, bet drīz manīja, ka tēvam būs vajadzīga profesionāla aprūpe. Tika meklēta vieta Omahā. Džefrijs ierosināja, lai tēvs dodas uz Latviju, kur jaunos apstākļos viņš jutīsies daudz labāk. Džefrijs arī apmeklēja pansionātu Raunā, kura apkārtnē dzīvo Vitauta radi. Viņš bija ļoti apmierināts ar redzētajiem dzīves apstākļiem, kā arī ar darbinieku profesionalitāti, kuri rūpējas par iemītniekiem. 

Ģimene vienojās par Latviju, un 13. jūnijā Vitauts kopā ar vecāko dēlu Paulu un viņa ģimeni ieradās Rīgā. Nākamajā dienā viņi devās uz Smilteni, lai apmeklētu radus, tēva mājas un tālāk dotos uz Raunas pansionātu, Vitauta nākamo dzīvesvietu. Tur viņi tika sirsnīgi sagaidīti un iepazīstināti ar Vitauta istabas biedru Jāni. Vēlākajos apmeklējumos viņi iesaukuši viņu par St. John, jo tik laba bijusi viņu draudzība, saprašanās un sarunu bagātība. Vitauts arī bieži ar citiem iemītniekiem devies pastaigās pa skaisto pansionāta parku. 

29. marta agrā rītā Vitauts slēdza acis uz mūžu. Tika nolemts viņu neapglabāt pie vecākiem Smiltenē, bet pārvest uz Linkolnu, lai guldītu blakus Liesmai. Covid–19 krīzes dēļ ir bijuši lieli sarežģījumi. 

21. aprīļa pēcpusdienā Vitauts tika guldīts Wyuka kapos. Viņu izvadīja Nebraskas ELCA Sinodes bīskaps Brian Maas un Linkolnas latviešu draudzes mācītāja Gija Galiņa. Sirsnīgus atvadu vārdus teica draudzes priekšnieks Kārlis Indriksons. Sakarā ar Covid–19 krīzi izvadīšanā piedalījās tikai Vitauta dēli un meitas, viņu dzīves draugi un bērni no vectēva atvadījās bēru namā pa vienam pirms došanās uz kapsētu. 

Kad varēs noturēt piemiņas dievkalpojumu, vēl nav zināms. Bet savās sirdīs mēs Vitautu paturēsim uz mūžu. 

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Apvienotās Linkolnas draudzes priekšnieka vietnieks Ārijs R. Liepiņš 

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju