2026. gada Latvijas valsts svētkos — 18. novembrī

Latvijas valstij aprit 108 gadi. Tas nav apaļš skaitlis, un varbūt tāpēc šogad skaistu, poētisku un skaļu frāžu būs mazāk… Un tas ir labi! Tomēr ar cerību var teikt, ka pēc Saeimas vēlēšanām mūsu valsts ceļā redzamas pozitīvas iezīmes.

Bet pirms pāris nedēļām naktī Ludzas un Balvu novados skanēja gaisa trauksme. Debesīs pacēlās NATO iznīcinātāji. Atcerēsimies, ka šajā pavasarī strīds, kas aizsākās ar dronu ielidošanu Latvijā, gāza iepriekšējo Latvijas valdību.

Ir arī klusāki trauksmes signāli. Saeimas vēlēšanās gandrīz puse Latvijas pilsoņu palika mājās. Apmēram 400 000 latviešu dzīvo ārpus Latvijas. Tas ir gandrīz katrs ceturtais latvietis!

Svētki, kuros mēs izliktos, ka nekā tāda nav, būtu tikai naiva dekorācija. Mums nav vajadzīgas mierinošas pasakas. Mums vajadzīgs kaut kas, kas iztur! Arī kristietība šodien ieiet laikā, kad ticība vairs nevar balstīties uz ieradumu un iemācītiem vārdiem. Lai Dievs palīdz tai kļūt dziļākai un godīgākai!

50. psalma vārdi saka: „Nāk mūsu Dievs un neklusē — Viņam pa priekšu iet rijēja uguns, Viņam visapkārt stipra vētra!”

Psalms apraksta tiesu. Šī tiesa nav par to, vai mūsu rituāli ir pareizi un karogi pietiekami lieli. Tā ir par to, vai tas, ko sakām, saskan ar to, kas esam. Grieķu vārds „krīze” nozīmē arī „tiesa”. Krīze ir brīdis, kad atklājas, kas ir īsts. Psalms saka: Dievs nāk — nevis kā naivs svētku rotājums, bet kā uguns un vētra. Arī vārds „apokalipse” nozīmē nevis bojāeju, bet atsegšanu. Šādos laikos aizkars tiek noņemts, un redzams kļūst gan ļaunais, gan labais. Dievs neklusē, un Viņš runā caur cilvēkiem, kuri neklusē.

1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts bez armijas, bez naudas un bez drošām robežām. Tie, kas 1918. gada 18. novembrī stāvēja Nacionālā teātra zālē, nezināja nākotni, nezināja iznākumu. Viņi noslēdza derību ar nākotni, kuru neredzēja. Šodien šī derība ir mūsu rokās…

Imants Ziedonis savulaik aicināja atklāt, atbrīvot dižkokus — izcirst krūmus, lai Latvijas lielie ozoli atkal būtu redzami. Varbūt tas ir arī mūsu darbs šodien: izcirst lieko, lai mūsu ozoli atkal būtu redzami, nevis censties tos nomākt.

Robeža starp labo un ļauno neiet starp valstīm vai partijām. Tā iet cauri katra cilvēka sirdij. Ļaunums ir reāls, un tam jāstājas pretī — arī ar ieročiem, ar žogu uz robežas, ar zemessargu mācībām. Bet pat taisnīgā cīņā var pazaudēt savu dvēseli, ja ļauj bailēm un maldiem kļūt par savu saimnieku.

Īsts karavīrs cīnās nevis tāpēc, ka ienīst to, kas ir viņa priekšā, bet tāpēc, ka mīl to, kas ir aiz viņa. Mēs sargājam robežu mīlestības dēļ — bērnu dēļ, kas guļ Balvos un Ludzā, veco ļaužu dēļ Latgales viensētās, valodas, tautas un identitātes dēļ!

1918. gada valsts mums nepieder automātiski. Katrai paaudzei tā jāiegūst no jauna — ar darbu, līdzdalību, balsi vēlēšanās un pacietību. Kad puse pilsoņu savas valsts parlamenta vēlēšanās  paliek mājās, tas nav tikai politisks fakts. Tas ir dvēseles nogurums plašā mērogā.

Senie Baznīcas tēvi šo nogurumu pazina. Viņi to sauca par dēmonu, kas čukst, ka viss ir bezjēdzīgi un ka citur būs labāk. Viņu zāles bija vienkāršas: palikt savā vietā, darīt savus mazos darbus un turpināt. Un vēl viņi teica: dzīvo tā, it kā rīt būtu jāmirst, bet rūpējies par sevi tā, it kā būtu jādzīvo vēl ilgi! Tas ir labs padoms arī mūsu tautai: būt gataviem un vienlaikus stādīt kokus. Rainis to teica trīs vārdos: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”

Tas pats attiecas uz Baznīcu. Mēs vairs nevaram dzīvot no ieraduma. Rītdienas kristietis būs cilvēks, kurš pats kaut ko dziļu ir piedzīvojis, vai arī viņa nebūs vispār. Daudzi šodien nāk pie ticības citādi nekā agrāk: vispirms prakse un tikai tad ticība. Tāpēc arī Baznīcai jākļūst par vietu, kur mēs varam piedzīvot kopību, kas atbrīvo no bailēm. Bailes nav grēks, bet tās var kļūt par mūsu saimnieku. Tās savelk dvēseli un padara to viegli vadāmu. Pretinde ir uzmanība, klusums un mīlestība.

Viduslaiku mistiķi runāja par Dieva zaļojošo spēku — dzīvību, kas zaļo arī tad, kad viss šķiet pelēks. Latvijas novembrī tas izklausās gandrīz neticami. Bet tieši tagad zem nokritušajām lapām jau top jauns pavasaris. Sēkla ziemā neguļ velti.

Tādēļ iemācīsim bērniem tautasdziesmas un lūgšanu! Iesaistīsimies savas pilsētas, pagasta, draudzes un valsts dzīvē.

Mūsu himna ir lūgšana trīs vārdos: Dievs, svētī Latviju! Tā nav prasība, lai Dievs kalpotu mūsu interesēm. Tā ir derība — lai mēs būtu tauta, kuru var svētīt…

Savas valsts 108. dzimšanas dienā pateiksimies Dievam, no kura, caur kuru un uz kuru ir viss dzīvais. Pateiksimies par zemi, kas mums uzticēta, — par tiem, kas par to dzīvojuši, strādājuši un miruši.

Lai Dievs stiprina tos, kas sargā mūsu robežas, zemi, jūru un debesis! Lai Dievs dod viņiem drosmi un modrību bez bailēm! Lai Dievs ir ar tiem, kam naktis ir nemierīgas, un ar Ukrainas tautu, kas ieiet jaunā kara ziemā!

Lai Dievs svētī mūsu tautiešus visā pasaulē, lai neviens nejūtas lieks!

+Kārlis
Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Pasaulē arhibīskaps 

Citi Raksti