Aust ļoti lēnām rīts. Liekas, ka vajadzētu būt gaišākam iesākumam dienai.
Bet tad iedomājos – šodien ir Mirušo piemiņas diena, pēdējā diena Baznīcas gadā.
Un kas tas bijis par gadu… mums visiem, bet, jo sevišķi tiem, kas sēro vai piedzīvo smagus zaudējumus. Domāju par tiem, kas tomēr, visam cauri ejot, saglabājuši sirdī to mīlestības spēku, ko reiz viņu mīļotie ieraudzīja sirdīs, ar kurām tad mūža ceļu nostaigāja. Tas ir ārkārtīgs dārgums.
Lūdzu, kaut Dievs katram šodien dāvinātu ticību, patiesi, ticību, ka reiz mūžībā satiksies tie, kurus tikai nāve te spēja šķirt. Devos pie loga, kas austrumpusē. Tiešām liekas – vajadzētu jau gaismai spožāk starot. Uz mirkli iedomājos, cik ārkārtīgi briesmīgi būtu, ja saule neuzaustu. Sirds nodrebēja.
Tad sāku domāt – ja nebūtu Kristus nācis? Ja Viņš nebūtu, mūs mīlot, cietis, miris un nāvi uzvarējis? Tad mums patiesi būtu lemts dzīvot sēru, neziņas un baiļu tumsā, bet Viņš, kas ir ķēniņu Ķēniņš, mūžīgi dzīvais Dievs un Pestītājs, valda mīlestības un žēlastības spēkā. Kaut Viņa mūžīgās dzīvības apsolījums cerībā darītu gaišākas mūsu sirdis! Viņa mīlestība nekad nebeidzas, nedz arī mīlestība, kas mūs vieno ar tiem, kurus Dievs mums dāvinājis dzīves ceļā. Tik daudz ir to, kurus pieminēt un par kuriem pateikties. Pāri visam Tam, kurš ir teicis: “Es ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tici tam?”
Jā, Kungs Jēzu, ticu tam un, ka Tu esi pasaules gaisma, kas mums tik ļoti, ļoti vajadzīga, lai darītu gaišākas mūsu dienas, kā šorīt saule! Tā tomēr uzausa un gaisma izlauzās caur mākoņiem! Paldies, Debestēvs! Āmen.
….pārdomas radās, rakstot mīļam cilvēkam, kuru dārgās sievas aiziešana atstājusi dziļās sērās. Neskatoties uz to, viņš turpina mīlestībā domāt par to, kā citiem palīdzēt grūtībās.
+Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
