Foto: Pixabay / sergioricci
Parasti baznīcās atzīmē Pļaujas svētkus pirmajā oktobra svētdienā, bet pēdējos gados mūsu draudzē tie notiek oktobra otrajā svētdienā. Šodien mēs reizē svinam Pļaujas svētkus un atzīmējam mūsu draudzes dibināšanu pirms 80 gadiem, 1945. gada 11. oktobrī. Tātad izrādās, ka šī otrā mēneša svētdiena ir īpaši piemērota mūsu svinībām.
Pļaujas svētki pamatā ir pateicības un prieka svētki par ražu — īpaši, kad raža labi izdevusies un sekmīgi ievākta. Mūsdienās, arī ja mums lielajam vairumam nav nekādas tiešas saskares ar ražas ievākšanu tās burtiskā nozīmē, mēs tomēr ar pateicību varam priecāties par visām dāvanām, ko Dievs mums devis.
Šī prieka tēma uzsvērta mūsu lasījumos, īpaši otrā lasījumā, kur Pāvils raksta vēstulē filipiešu draudzei: “Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz — priecājieties!” (Flp 4:4) Ir vērts ievērot, ka, šo vēstuli rakstot, Pāvils atrodas cietumā — tātad ne visai apskaužamos apstākļos. Un tomēr Pāvils atkal un atkal mudina savus lasītājus un klausītājus draudzē priecāties un stāsta par savu prieku, ko viņš izbauda jebkuros apstākļos — arī cietumā, kur viņam rodas iespējas droši liecināt citiem cietumniekiem un to sargiem par savu ticību.
Šī gada maijā Anglijā un vairākās citās zemēs ar prieku svinēja uzvaras svētkus, atceroties kā pirms 80 gadiem, ar Vācijas kapitulāciju, Eiropā izbeidzās Otrais pasaules karš.
Kad pirms 80 gadiem dibināja mūsu draudzi, tikai pirms sešiem mēnešiem bija beidzies karš. Tajā laikā, kā liekas, Londonā bija tikai daži desmiti latviešu, kas pulcējās ap Latvijas sūtniecību (tas ir ap vēstniecību mūsdienu terminoloģijā), bet desmitiem tūkstošu latviešu bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju.
Mums grūti iedomāties kā toreiz šos notikumus izjuta latvieši, kas dzīvoja Londonā. Latviešiem nebija pamata īpaši priecāties, jo sabiedroto uzvara nozīmēja Padomju Savienības uzvaru Austrumeiropā, un Padomju okupācijas atjaunošanu un nostiprināšanu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Sūtnim Kārlim Zariņam bija īpaša nasta ko nest — Latvijas valdības jau agrāk piešķirtās ārkārtējās pilnvaras, ka viņš tagad ārzemēs pārstāvēja Latvijas valsti un valdību — valsti un valdību, kas vairs reāli nepastāvēja. Bet tieši šajos apstākļos, dievbijīgais Sūtnis nolēma, ka vajadzētu Londonā dibināt latviešu draudzi.
Londonas latviešu evaņģēliski luterisko draudzi nodibināja 1945. gada 11. oktobrī Latvijas sūtniecības telpās. Par draudzes priekšnieku ievēlēja Sūtni Kārli Zariņu, bet par draudzes mācītāju māc. Robertu Slokenbergu, kas pirms dažām nedēļām, Sūtņa Zariņa aicināts, no Zviedrijas bija ieradies Anglijā.
Trīs gadus vēlāk, kad tūkstošiem latviešu bēgļu bija ieradušies Anglijā no Vācijas, 1948. gadā, Londonā nodibināja Miera draudzi ar Prāvestu Edgaru Bergu kā tās mācītāju; bet abas draudzes apvienojās daudz vēlāk, 1994. gadā — pavisam citos laikos.
Tā nu visus šos astoņdesmit gadus mūsu draudzes, un tagad mūsu apvienotā draudze, caur dažādiem laika posmiem un apstākļiem ir centušās kalpot tautiešiem, kas vēlējušies baudīt dievkalpojumus savā dzimtajā valodā — vai vecāku dzimtajā valodā. Un tas ir darīts ar prieku, arī laikos, kad tas reizēm licies kā smagi nesama nasta.
Atceros, kad es reizi pa reizei apmeklēju draudzes dievkalpojumus septiņdesmitos un astoņdesmitos gados, kādreiz likās, ka skumjas par pazaudēto dzimteni un dzīvi trimdā pārāk noslāpēja prieka vēsts sludināšanu. Un tomēr mēs dzīvojām un izdzīvojām.
Un tad nāca Latvijas neatkarības atjaunošana, un dažus gadus vēlāk sākās lielais latviešu ieplūdums Lielbritānijā. Bija jāiepazīstas, un jāmācās saprasties un sadzīvot, veciem trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem ar jauniebraucējiem.
Un trīsdesmit gadu laikā jauniebraucēji pakāpeniski sākuši ienākt mūsu Apvienotajā Londonas draudzē — un tagad jau lielais vairums mūsu regulāro dievkalpojumu apmeklētāju ir jaunie draudzes locekļi. Kā draudzes priekšniece mēdz atgādināt, bez viņiem draudze jau būtu izbeigusi darbību.
Mēs vēl joprojām neesam liela draudze, bet mēs dzīvojam un augam.
Mēs priecājamies par visiem tautiešiem, kas pie mums nāk, kas mums pievienojas. Mēs priecājamies par tiem, kas ieprecējušies latviešos, un mūs atbalsta.
Mēs īpaši priecājamies un pateicamies par Londonas latviešu kori, kas mums svētku reizēs dzied. Koris ir gandrīz tikpat vecs kā mūsu draudze — un ir tāpat izgājis dažādus darbības posmus — un jūs tagad dziedat ar jauniem dalībniekiem un dalībniecēm — un ar jaunu sparu. Paldies!
Mums tagad ir grūti iejusties tā laika gaisotnē, kad dibināja mūsu draudzi — kādas bija dibinātāju ieceres, kā viņi saredzēja draudzes nākotnes perspektīvas. Viņi noteikti nevarēja ne tuvu iedomāties, kā pasaule pārvērtīsies līdz mūsdienām — un ka vēl darbosies viņu dibinātā draudze.
Bet viņi sēja un mēs, pateicoties viņiem, ar prieku pļaujam.
Prāv. emeritus Andris Abakuks
