Un gaišums bij’ kūtī, kur Bērniņš šis dus

Kas bija tas gaišums, par ko līdz ar maziem un lieliem dziedam Ziemsvētku svētvakarā? Vai gaišums ieplūda kūtī no zvaigznes, kuŗa virs Betlēmes deva zīmi pasaulei, ka dzimis sen gaidītais Pestītājs? Vai gaišums, kas ganus tumšos laukos pārsteidza, būtu spējis tik tālu aizceļot?

Šogad lasām, kā pagrabos un tuneļos, arī kūtīs slēpjas tie, kuŗiem uzbrūk un kuŗus grib iedzīt tumsā un bailēs. Zinām, ka arī cilvēki, kuŗi dzīvo drošībā un ar visām ērtībām, cīnās ar nemieru sevī, ar tumšām domām un rūpēm. Kaut kas, liekas, izmainījies pasaulē un jūtam — mums tik ļoti vajag sanākt kopā Kristus piedzimšanas svētkos, dziedāt un lūgt, jo saprotam, cik patiesi ir mācītāja Pauļa Urdzes sen rakstītie vārdi par to kūti, kuŗā Kristus Bērns piedzima. Viņš vēroja:

“Ir tumsa, ir aukstums, ir netīrība — kūtī un dzīvē. Mums pašiem ir jautājumi, uz kuriem mēs nezinām atbildi. Ap mums ir citi ar savu postu un nespēku. Neraugoties uz samērā lielo ārējo labklājību, daudz kas dzīvē atgādina kūti, un ne to mīlīgo kūtiņu, ko kādreiz redzam uz Ziemassvētku kartiņām. Bet īsti netīru kūti — un tieši tādā piedzima Kristus.”

Un tieši to kūti Viņš pildīja ar gaišumu, jo tas izstaroja no Viņa paša un, šķiet, bija zīme ticīgajiem, ka viņu lūgšanas tiek atbildētas. Kā sirmam Simeonam. Savās rokās paņemot Kristu, viņš slavēja Dievu un lūdza: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem un godību Israēlam, tavai tautai.” (Lk 2:29–32)

Visgrūtākos laikos, vissmagākos brīžos tas gaišums, kas no Viņa paša izstaroja un pat visnetīrāko kūti pārvērta par svētnīcu, arvien ir pretspēks izmisumam un bezcerībai. Kā pašos pirmos Ziemassvētkos Viņa nākšana dāvina patiesu prieku, žēlastību, mieru, dziedināšanu un pāri visam — mīlestību. Un vēl klāt gaismu! Kā evaņģēlists Jānis rakstīja: “Viņā bija dzīvība un šī dzīvība bija cilvēku gaisma!” (Jņ 1:4) Tie nav tikai vārdi, Tas ir Viņš, Vārds, kas tapa miesa, kas tev visu to grib dāvināt.

Mācītājs Paulis Urdze toreiz nebaidījās runāt tieši, atklāti. Bet viņš atgādina, ka īpaši tādēļ, ka pat netīrā kūtī Kristus bija gatavs piedzimt, “lielais eņģeļa sludinātais prieks attiecas arī uz mums. Nav tik pelēkas, tik bezcerīgas dzīves, kuŗā Kristum nebūtu vietas. Arī mūsu dzīvē Viņam vēl ir vieta.” Katrā. Un tādēļ priecāsimies un izdaiļosim pasauli ar svētku lampiņām. Iedegsim sveces un dziedāsim kā reiz bērnībā, ticēsim, dalīsim tālāk Viņa gaišumu — ar to pildīsim mājas, sirdis un dievnamus, tuneļus, pagrabus un kūtis!

“Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, tas Kungs!” Ieej dievnamā, vai tas būtu grezns, apsildīts, vai ledus auksts! Sasildi to ar labiem vēlējumiem citiem, ar pateicību Dievam! Arī par mūsu Baznīcu visā pasaulē! Tas gaišums, kas reiz bija kūtī, dzīvo tālāk tevī, jo Pestītājs dzimis arī par Tevi! Tā Dievs pats lēmis un caur savu Dēlu Sev meklē mājvietu — ne kādā ēkā, bet tevī.

Ar pateicību Dievam par Viņa žēlastību un katru no jums, no sirds novēlu katram turpināt izstarot to gaismu, kuŗu nespēj izdzēst nekādas tumsas varas! Lai Dievs svētī jūs un mūsu Baznīcu, Latviju, Ukrainu un pasauli ar gaišiem, patiesiem, miera svētītiem Kristus piedzimšanas Svētkiem un iespējām izstarot prieku, Gara degsmi, ticību, patiesību un Viņa mīlestību visā 2023. gadā!

Jūsu,
+ Lauma

Ilustrācija: Pixabay.com

Citi Raksti