Roku rokā

Āra pilnais mēness liek domāt, ka vēl ir nakts, ne agrs rīts, kad laiks rakstīt rakstu, kas ilgi rakstās sirdī. Tas radās mirklī, kad mazdēliņš pasniedza savu rociņu, lai mēs kopā šķērsotu ielu. Vecākais mazdēls reti tā dara, mazmeitiņa – šad tad sāk atteikties. Pieaugot, tā tam, šķiet, jānotiek. Un tomēr, cik neesam klusībā nožēlojuši, kad tā vairs nenotiek, jo ir gandrīz vai neaprakstāmi, cik spēcīga tā mīlestības plūsma, kas pārtop spēkā, mierina un iedrošina abus, kuri rokās sadevušies.

Meistars Ekharts rakstīja: “Ja būtu es viens tuksnesī un justu bailes, gribētu bērniņu ar mani”. (“If I were alone in a desert and feeling afraid, I would like a child with me.”) Varbūt, lai novērstu domas no bailēm, varbūt, lai saredzētu visu caur bērna acīm, kā kādreiz, jeb varbūt tāpēc, ka dziļi sirdī zinām, ka paši kļūstam drošsirdīgāki, ja ir kāds, kas paļaujas uz mums. Šajā pandēmijas, ekonomijas un politisko krīžu pilnā, bailīgā, trauslā laikā, kad liekas – ap mums daudz kas plīst, kā kristāla vāze, lūdzu, kaut katram būtu kāds, kam turēt roku!

Tomēr tik daudziem vairs nav, kam roku sniegt, un pandēmijas dēļ arī liegts to darīt, bet, paldies Dievam, ir Kam lūgt: “Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats”. Šie vārdi daudz, jo daudz dziedāti dziļi iemīļotā korālī. Tas atskan  priekos un bēdās, kristībās, iesvētībās, laulībās, skolās, aprūpes namos un kapsētās. To no galvas pie sevis skaitām klusā naktī, vai vēl tumšā rīta stundā, kad nakts liekas pārāk gara.

Korālis tulkots neskaitāmās valodās, tā autore ir baltvācu dzejniece Julie von Hausmann. Viņa piedzima 1825. gadā Rīgā un mira 1901. gadā Igaunijā. Julie von Hausmann dzīves laikā gan pati daudz slimoja, gan arī gādāja par savu slimo tēvu. Leģenda vēsta, ka Julie von Hausmann uzrakstīja lūgšanu “Pie rokas ņem un vadi tūliņ pēc tam, kad, sasniedzot misiju, kurā kalpoja viņas saderinātais, viņa uzzināja, ka mīļais ir nupat miris. Viņa tā arī nekad neapprecējās.

Lai nāk, kas nākdams, ir Kāds, kas pie rokas ņems un mīlestībā vadīs, lai mēs nonāktu arī šī laika ‘otrā pusē’. Turi cieši, Kungs, mūsu rokas, un tās nekad neatlaid, jo “tik Tavā žēlastībā sirds klusa top”.

Lai Dievs svētī!

+ Lauma

(teksts un foto)

Citi Raksti