“Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk 17:19)
31. oktobris luteriskajā Baznīcā tiek svinēts kā Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētki.
Reformācijas svētki nav tik vienkārši, kā mums varētu šķist. Tie arī šodienas pasaulē nāk ar Reformācijas kustības jau sākotnēji nesto atziņu par cilvēka brīvību un atbildību Dieva un pasaules priekšā. Viena no lielākajām Reformācijas nestajām vēstīm ir tieši tā, ka cilvēka brīvība nozīmē arī atbildību — brīviem cilvēkiem jāīsteno sava individuāla atbildība par savu dzīvi, pasauli, radību un sabiedrību. Kā tas izpaužas pie mums? Šodien tik skaidri un saasināti redzam, kā Latvijā dažādi cilvēki gan brīvību, gan atbildību saprot atšķirīgi. Vienas tautas un vienas ticības ietvaros mums ir ne tikai nesaskaņas, bet šobrīd — savstarpēja apsaukāšanās visaugstākajā līmenī, pat naids. Vai tieši to nevēlas mūsu ienaidnieki? Kā to pārvarēt? Vērtējot šo situāciju dziļāk, mēs redzam, ka tā prasa no mums kādu savādāku nekā līdz šim atbildības veidu par pasaules izaicinājumiem, jo arvien skaudrāk iezogas atziņa, ka nevaram uz arvien jaunām problēmām un rūpēm atbildēt ar senām un nemainīgām atbildēm, domājot, ka tās derēs! Tās neder… Bet kas būs tā dziedinošā attīstība mūsu dzīvē, attiecībās, kopienās gan Latvijā, gan ārpus tās? Domāju, ka tā var atklāties vienīgi tad, ja nerīkosimies, kā arvien esam darījuši — vadoties no savu vēlmju vai baiļu impulsiem, pieņemot kādas idejas no autoritātēm, kuru viedokļi attiecīgajā brīdī vairāk saskan ar mūsu vēlmēm —, bet atrodot sevī dziļāko iekšējās brīvības un atbildības vietu, un aicinot tā darīt arī citus. Vai mēs to varam, vai varam to palīdzēt cilvēkiem atrast un paust kā Baznīca?
Reformācijas vēsts ir, ka Dieva žēlastībā brīvi, nevis sasaistīti cilvēki var uzņemties adekvātu atbildību par pasauli. Tādēļ Reformācijas nestā brīvība nav tikai individuāla, privātā lieta — tai jāizpaužas mūsu vidē, kuru veidojam, kopienās, rīcībā.
Vai mūsu ticība ved pie labestības, taisnības un kalpošanas? Vai tā var būt kā palīdzošs faktors šī laika pasaules krīzēs? Vai tā var mazināt vardarbību, netaisnību, neskatoties uz politikām, partijām, lozungiem? Es ticu, ka var!
Bet, vai tā notiek? Vai mums ir pietiekoša drosme, kas atbilst konkrētām šī laika situācijām, šī laika vajadzībām un rūpēm?
Postmodernajā 21. gadsimta Rietumu sabiedrībā ticība vairs nav cieši saistīta ar kolektīvo identitāti un institucionālo varu, lai gan daudzi vēl arvien izmanto reliģiju kā eksistenciālas jēgas, morāles orientieri, bieži kombinējot tradicionālās dogmas ar individuālām interpretācijām.
Postmodernisms un laiks, kurā dzīvojam, veicina reliģisko daudzveidību, sinerģiju un individuālu eklektismu; reliģiju visbiežāk sabiedrība saredz kā tikai vienu no daudzām iespējām… Un nav nozīmes saukt, cik tas ir slikti un nepareizi!
Skaidrs, ka sabiedrība attālinās no institucionālas reliģijas — ticības prakse kļūst privātāka, racionālāka vai simboliskāka. Arī Baznīcas visā pasaulē piedzīvo dramatiskas pārveides… Un pašai Baznīcai ir svarīgi to redzēt…
Ja tās institūcijas to neredz, tad tā var vēl vairāk pastiprināt polarizāciju, stigmatizēt citus un arī traucēt krīzes risinājumiem…
Bet, ko saka pats kristietības pamats — evaņģēlijs? Tas runā par to, ka kristietības ceļš ir vērsts uz vienotību ar Dievu un pasauli, nevis uz atdalītību no pasaules. Kristus realitāte arī šodien nemainīgi izpaužas kā tuvība ar cilvēkiem un radību, kalpošana un mīlestība.
Pazīstamā amerikāņu teoloģe Džoanna Meisija (Joanna Macy) runā par mums šajā laikā nepieciešamu “dziļās ekoloģijas” praksi. Tas nozīmē vispirms spēju atmodināt drosmi sevī un sabiedrībā skatīties realitātei acīs.
Arī 21. gadsmitā evaņģēlija vēsts un mūsu garīgā prakse ir ceļš uz arvien jaunu reformāciju — transformāciju.
Lai Dievs dod arī mums drosmi visdažādākajos dzīves līmeņos skatīties patiesībai acīs, mieru sirdī, kas kalpo, un cerību, kas mūs ceļ!
Lai gaiši un jēgpilni Reformācijas, Ticības atjaunošanas svētki!
+Kārlis
