Jēzus Kristus saka: “Mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ. 6, 32-35)
Pļaujas svētkos pateicamies Dievam par zemi, ražu un par savu iztiku. Jēzus vārdi par maizi un dzīvību: “Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tam nesalks; un kas man tic, tam neslāps nemūžam”, liek domāt par to, kas mūs veido, uztur, kas ir mūs veidojošie spēki, un arī, kas ir patiesa pārticība… Arī — kādas ir mūsu attiecības ar Zemi un, ko savā mūžā — vispirmām kārtām savā dvēselē ar savām tik dažādajām darbībām tik dažādos veidos izaudzējam….
Vārdi par dzīvības maizi liek domāt par maizi kā simbolu, kas sasaista materiālo un garīgo esību. Vai neesam aizdomājušies, ka maize, ko ēdam, ir ne tikai fizisks uzturs, barība, bet kaut kas vairāk? Vai mums, latviešiem, tas nav ielikts jau, kā saka, ar mātes pienu, ka maize ir kaut kas, patiesībā, svēts — kas tāds, kas mūs saista ar pašu dzīvības avotu, ar Dievu? Maizē fiziskā esība savienojas ar garīgo… Un līdz ar to arī nāk atziņa, ka arī Dievs ir nevis kāds abstrakts spēks, bet absolūti klātesošs radībā un arī mūsu ķermenī… Dievišķais nav prom no pasaules, bet absolūti iesaistīts tajā. Un maize ir šīs realitātes simbols… Tādēļ arī Kristus pats runā par maizi kā par savu miesu, kā par sevi Pašu…
Pļaujas, ražas svētkos jo īpaši atceramies šo dievišķo klātbūtni — arī to, ka ikkatrs grauds, ikkatrs auglis, ikkatra sēkla nes dzīvības potenciālu, kas nāk no paša Radītāja.
No otras puses, Pļaujas svētkos jāatceras arī, ka pasaules realitāte ir, ka miljoniem cilvēku dažādu iemeslu dēļ pasaulē cieš no bada un trūkuma. Šajā kontekstā ticība, kas šaurā skatījumā aprobežojas ar personīgu glābšanu, nedrīkst slēpties no pasaules īstenības. Ticība aicina ieskatīties tajā, kas ap mums notiek.
Evaņģēlijā Kristus runā par maizi kā par kaut ko sakramentālu — kā par zīmi, kurā atklājas Dieva klātbūtne. Kad lūkojamies uz maizi, varam redzēt, kā materiālais kļūst par durvīm uz dievišķo: maize baro ķermeni, bet līdz ar to arī nāk aicinājums uz iekšēju atmodu, kurā tiek pabarots mūsu iekšējais cilvēks…
Tas uzdod jautājumus — kādas ir mūsu attiecības ar vidi, kurā mūsu uzturs veidojas, ar dabu un tās ritmiem? Vai redzam garīgo dimensiju dabā? Vai spējam uztvert zemi kā tādu, kas prasa uzmanību un cieņu?
Pļaujas svētki arī aicina uz pateicību par kosmiskajiem ritmiem, kas uztur dzīvību plašākā nozīmē. Tie aicina arī uz savstarpēju dalīšanos ne tikai materiālā līmenī, bet arī dvēseles līmenī: kad saņemam maizi, mēs savā ziņā piekrītam saņemt transformāciju.
Atgriežoties pie Jāņa evaņģēlija vārdiem — “Es esmu dzīvības maize”, Jēzus nemazina fiziskās maizes nozīmi, bet paceļ to plašākā dimensijā. Tā arī garīgā dzīve un garīgas barības uzņemšana nedrīkst būt kā atteikšanās no pasaules, bet brīvi izvēlēta darbība, kas vērsta uz nākotni, un, kas dod spēku gan dzīvei nākotnē, gan tepat — šeit un tagad. Arī mūsu ticība ir ceļš, kas ne tikai apmierina garīgu izsalkumu, bet arī rosina dalīties un dzīvot kopībā vienam ar otru.
Pļaujas svētkos dzirdam Kristus aicinājumu: nāciet pie Manis, saņemiet dzīvi! Lai tā nepaliek tikai kā abstrakta, skaista doma! Tā lai izpaužas mūsu realitātē: arī praktiskā solidaritātē vienam ar otru, rūpēs par zemi un ikdienas saskarsmēs, kurās gan sniedzam, gan ņemam viens no otra! Dzīve ir stāsts, un mēs esam tā līdzautori; izvēlēsimies tādu stāstu, kas ved uz dziedināšanu, sadarbību un atjaunošanu!
+Kārlis
