Pazīstamais 20. gadsimta protestantu teologs Karls Barts (1886–1968) ir teicis: “Ņemiet Bībeli vienā rokā un avīzi otrā, un lasiet abas.” (Time Magazine, 1966.) Šis aicinājums nav zaudējis aktualitāti šodien.
Atzīšos: pēdējā laikā maz lasu avīžu un žurnālu drukātās versijas. Manuprāt, tās bieži piedāvā vienpusīgu, reizēm ļoti vienkāršotu viedokli un/vai perspektīvu, neapzināti vai reizēm pat tīši ignorējot mūsdienu pasaules daudzveidīgumu, kas prasa ieklausīties un censties ietvert dažādus viedokļus. Diemžēl pasaule tās vareno iespaidā bieži nav spējusi atzīt tā sauktā meinstrīma “pareizo” viedokļu šauro vienpusību. Globālais, snobiskais un vienpusīgais “elitārisms” centās apspiest balsis, kas izteica citas domas — nepatiku vai bailes. Dažādiem destruktīviem spēkiem ir izdevies šīs balsis mobilizēt un tagad pieredzam šī uzspiestā “vienīgā pareizā” “politkorektuma” sabrukumu. Vai pasaule varēs to pārvarēt un tikt uz priekšu bez vēl nebijuša mēroga katastrofām? Jā, tumši laiki, ne tikai kari, bet arī iepriekšējo struktūru sabrukumi cikliski piemeklē mūsu planētu. Es nedomāju, ka mums ir kāds gatavs risinājums, kas vienmēr un visur darbojas, taču ticu un zinu, ka pēc katras nakts atkal atgriežas diena.
Protams, mums visiem ir savs subjektīvais viedoklis, — arī manu realitātes izpratni formē vēlme redzēt pasauli caur evaņģēlija piedāvāto prizmu. Šodien man tas nozīmē atsaukties uz iepriekš minēto Karla Barta aicinājumu — turēt Bībeli vienā rokā un mobilo tālruni otrā — ar ziņām, blogu abonementiem un rakstiem no dažādiem avotiem un dažādām perspektīvām. Ticu, ka mums šodien ir apzināti jāstrādā pie savas apziņas paplašināšanas, jāredz tālāk par savām namdurvīm un ekrāniem — no vienas puses ir jāmācās iegūt pēc iespējas vispusīga informācija, jāmācās to analītiski vērtēt, no otras puses ir jāpavada laiks reālajā pasaulē, kopienās, ieklausoties citu cilvēku uzskatos, emocijās, viedokļos, stāstos.
Es vēlreiz vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir ne tikai pašiem izvērtēt faktus, bet arī ieklausīties citos cilvēkos, censties saprast viņu emocijas, kas liek rīkoties vienā vai otrā veidā. Mūsu tautas dzejnieks Jānis Rainis to izteicis šādi:
“Ar prāta spriedumiem nevar atspēkot aizspriedumus. Par ko? Aizspriedumi nāk no jūtām, ne no prāta; jūtas var tik ar jūtām pārvarēt, ne ar prātu.”
Lūk, tieši šī iemesla dēļ mēs nekad neatrisināsim mūsu savstarpējos konfliktus, balstoties tikai uz loģiskiem apsvērumiem. Nāk prātā televīzijā dzirdēta atziņu: “Cilvēks saskata to, ko viņš vēlas redzēt, dodot priekšroku tam, no kā baidās.” (LTV7)
Vai spējam atbildēt uz cilvēku bailēm, uz emocijām, atbilstošā veidā? Tas prasa emocionālo inteliģenci — spēju atpazīt un atzīt citu cilvēku emocijas, kas var izpausties ļoti atšķirīgos veidos, apzināties arī savas emocijas un izvērtēt savas emocionālās robežas, iesaistoties dialogā. Tas nozīmē nenoliedzošu empātiju, atbildību par savu valodu dialogā un spēju saglabāt iekšēju mieru spriedzes vidū.
Šobrīd pasaule ir vienlaikus savstarpēji tik ļoti saistīta un tajā pašā laikā tik ļoti sašķelta. Tehnoloģiskais progress, ģeopolitiskā saspīlējuma saasināšanās, migrācijas draudi, ekonomiskā nevienlīdzība, informatīvais haoss un eksistenciālas bailes par nākotni rada dziļu nedrošības izjūtu. Mūsdienu cilvēks arvien vairāk izjūt iekšēju tukšumu, pat ja materiālie apstākļi ir salīdzinoši labi. Cilvēki ir “saistīti” tiešsaistē, bet bieži izolēti reālajā dzīvē.
Demokrātijas un cilvēku cerību uz labāku nākotni vietā vairojas nemiers. Dažas iepriekšējās autoritātes pasaulē nu jau ir tālu no tā, lai tās varētu uzskatīt par tādām, uz kurām mazākie un vājākie var patiešām paļauties. Mūsu laika vēl arvien varenāko lielvaru, kas tradicionāli bijusi demokrātijas citadele, liela daļa pārējās pasaules par tādu vairs pamatoti nesaskata. Kad pirms kāda laika tur notika nežēlīgs noziegums un viens ietekmīgs konservatīvo vērtību aizstāvis tika nogalināts, daudzi šo nogalināto pasludināja gandrīz par svēto, jo, nenoliedzami, nogalinātā viedoklis saskanēja ar viņu viedokli. Kad turpat tiek represēti un arī pat nogalināti citi mierīgie iedzīvotāji, tas tagad jau tiek uzskatīts gandrīz par “normu”. Traģiskā kārtā tieši tie, kam būtu jāaizstāv kārtība un cilvēku tiesības, nereti vairo nemieru un haosu. Iespējams, arī viņu rīcību diktē bailes. Un arvien lielāka kļūst neziņa par nākotni.
Pastāvīgā sacensība, sociālo tīklu radītās ilūzijas, vientulības pieaugums un garīgās veselības problēmas (depresija, trauksme, atkarības), manipulācijas ar mākslīgo intelektu, datu masveida uzkrāšana un novērošana no jauna liek uzdot jautājumus — kas šodien ir cilvēks, cilvēka robežas un cilvēka cieņa, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt ar cilvēka brīvību… Vai tie nav tie paši jautājumi, ar kuriem gadsimtiem ilgi ir darbojusies Baznīca?
Šobrīd Baznīca un tās institūcijas piedzīvo krīzi. Daudzi to uztver kā novecojušu, dogmatisku vai liekulīgu. Reizēm tam ir pamatoti iemesli, bet reizēm šie uzskati izriet no neziņas par to, kas ir Baznīca un ko tā dara. Tomēr vēl arvien reliģija ir spējīga gan iedegt un uzturēt konflikta uguni, gan to izdzēst. Tagad, kad sabiedrība ir tik polarizēta, labākais reliģisko kopienu devums sabiedrībai būtu sapratnes un iejūtības tiltu būvēšana. Arī mūsu Baznīca, draudzes, lūgšanu grupas un kopienas var kļūt par vietām, kur dažādi cilvēki tiek pieņemti tādi, kādi tie ir. Šāda beznosacījumu pieņemšana ir īpaši nozīmīga krīžu laikā — arī, piemēram, zaudējot darbu, veselību, vai izjūtot identitātes krīzi.
Strauji mainīgajā pasaulē tradicionālas formas un ritmi vēl arvien var palīdzēt cilvēkam sakārtot savu laiku un piešķirt tam dziļāku jēgu. Arī mūsu Baznīcas uzdevums ir dot dzīves sakārtotības un dziļākas jēgas pieredzi. Mūsu Baznīcas tradīcijas nav tikai pagātnes atkārtošana, bet dzīvs mantojums, kas sniedz atskaites punktus.
Krīzes izgaismo uzdevumus. Pasaule, kas kritiski raugās uz hierarhijām, sagaida, ka reliģiskie līderi būs pieejami, gatavi uzklausīt un mācīties, nevis tikai pamācīt.
Baznīcas aicinājums nav nicināt tos, kas netic. Daudz nozīmīgāka ir atvērta klātbūtne: gatavība uzklausīt, dalīties pieredzē un parādīt, ka ticība nav bēgšana no realitātes, bet spēja to dziļāk un drosmīgāk pieņemt. Reliģija šādā nozīmē kļūst par tiltu starp cilvēka garīgajām alkām un reālo dzīvi.
Karš, sabiedrības polarizācija, garīgās veselības un tehnoloģiskās ētikas izvirzītie jautājumi atklāj ne tikai cilvēka vājumu, bet arī viņa alkas pēc cerības, jēgas un mīlestības. Baznīcas, reliģijas un garīguma uzdevums šādos apstākļos nav piedāvāt lētus mierinājumus vai dogmatiskas formulas, bet pavadīt cilvēku ceļā.
Tas nozīmē būt klātesošiem krīžu realitātē — nevis ārpus pasaules, bet tās vidū, nevis virs cilvēka rūpēm un ciešanām, bet līdzās tām. Tur, kur arī mūsu Baznīca iemieso kalpojošu, pazemīgu un mīlošu garīgumu, tā arī tagad būs nevis pagātnes relikts, bet dzīvs cerības un atjaunotnes avots pasaulē, kas meklē, kā pārvērst krīzes par iespēju garīgai nobriešanai un cilvēciskai atdzimšanai.
Neizvairīties no pasaules, bet gan dziļāk iesaistīties tajā; ne zinātnes un evolūcijas noliegums, bet gan integrācija; ne pasivitāte, bet gan apņemšanās radīt taisnīgāku, skaistāku un vienotāku pasauli; un ne tikai personīgā pestīšana, bet ceļš pretī mūsu fundamentālajai vienotībai — tie ir arī mūsu uzdevumi. Jā, mēs joprojām esam mūsu debesu Tēva rokās, un ceļa norādījumi no Viņa nav mainījušies.
Kamēr mēs izdzīvojam šo laiku, svarīgāk nekā jebkad agrāk ir stingri turēties pie objektivitātes, neļauties nostalģijai, žēlošanai vai vainošanai. Turpināt iet uz priekšu ar cerību. Tā ir arī mūsu Baznīcas aktualitāte šodien.
+Kārlis
LELBP arhibīskaps
