“Kas bija no iesākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības vārdu,… to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” … (1Jņ 1:1-3)
Kas ir Baznīca? Es vēlos mēģināt runāt nevis par celtnēm un organizācijām, bet par to, kas nav pakļauts cilvēciskiem konceptiem un modeļiem. Kā mums pieredzēt Baznīcu, kas cilvēkiem un pasaulei sniedz dzīvības, miera un patiesības pieredzi? Kā mums BŪT tādai Baznīcai?
Vai baznīca tās redzamajā veidolā šī brīža pasaules realitātēs ir apliecinājums, ka katram mums jāceļ savas dzīves Baznīca? Vai spējam kā Baznīca arvien no jauna pacelties pāri frāzēm, iepazīt, arī īstenot žēlsirdību — šajā laikā, šajā realitātē, šajā dzīvē gan mūsu tautā, kur vien tā izkaisīta, gan pasaules šī brīža karstajos punktos, karos, nelaimēs?
Vai spējam kā Baznīca ne tikai mācīt, bet īstenot to, lai cilvēki arvien no jauna nonāk pie pieredzes par dzīvību, svaigumu un patiesību, žēlastību, dzīvā Dieva Gara darbību? Sarežģīti! Vai ne?
Jo mūsu laiks ir ne tikai ārēju konfliktu, bet arī aizvien lielāku cīņu laiks pašiem ar sevi. Šobrīd cilvēce iepazīst konfliktus un vēsturiskas drāmas, kuri arvien vairāk pieņem globāli draudošu raksturu. Pirms dažām dienām mūžībā aizsauktais pāvests Francisks jau vairākus gadus notiekošo realitāti pasaulē sauca par “fragmentāro trešo pasaules karu”. Mēs ar to dzīvojam, un tas neizbēgami atsaucas arī uz mūsu Baznīcu un un mūsu draudzēm.
Šajā gadsimta ceturksnī ir pārveidojušās pasaules ekonomiskās, politiskās, militārās un arī garīgās un reliģiju sistēmas. Tādēļ šis laiks prasa apzināties, ka, nezaudējot cieņu pret iepriekšējām kristīgajām paaudzēm un to nopelnu, mūsu laika izaicinājumiem ir jāstājas pretī ar jaunām paradigmām, ar jaunu radošumu.
No otras puses, cik daudz ap mums dažādās lielākās un mazākās sistēmās ir mēģinātas kādas maiņas tikai tāpēc, ka apzināmies, ka KAUT KAS ir jāmaina, ka kaut kas jādara savādāk… Kas? Un tā nereti dažādi izaicinājumi tiek vēl vairāk samežģīti un, tā sakot, bērns tiek izliets no vannas kopā ar ūdeni.
Es ticu, ka mūsu kā Baznīcas, arī kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē, viens no šī laikmeta uzdevumiem ir, pastāvot uz saviem pamatiem, darboties, lai palīdzētu pārvarēt dažādas šķelšanās un polarizācijas, kas jau vairākus gadu desmitus raksturo realitāti mūsu garīgajā vidē. Baznīca un arī mūsu draudzes plašajā pasaulē dzīvo un darbojas kontekstā ar apkārtējo vidi. Tajā pašā laikā vides un laikmeta ietekmē mēs nedrīkstam zaudēt mūs vienojošos faktorus — ticības pamatus, valodu, tradīcijas. Un šajā realitātē mūs gaida uzdevumi, kas ir gan apjausti, gan vēl neapjausti, kurus neizbēgami būs nepieciešams risināt. Vienīgā iespēja tos veikt arī mums kā Baznīcai, ir jēgpilni pastāvēt šai saplosītajā un fragmentētajā pasaulē.
Viens no mūsu laika lielajiem filozofiem Ričards Tarnass (Richard Tarnas), kuru studiju laikā man ir bijusi laime pieredzēt kā vienu no saviem skolotājiem, saka: “Mūsu uzdevums ir attīstīt morāles izpratni tik dziļi un plaši, lai ietvertu tajā mūsu laika un vēstures pretrunas, milzīgos zaudējumus un traģēdijas, kā arī diženumu un cēlumu — tādu izpratni, kas spēj apzināties, ka tur, kur ir gaisma, ir arī ēna, un, ka vēl arvien no maldiem, ciešanām un nāves var nākt augšāmcelšanās un atdzimšana”. Vai tā nav Lieldienu vēsts — īpaši un uzrunājoši arī šodienai — gan ticīgajiem, gan draudžu locekļiem, gan ārpus draudzēm stāvošajiem? Šajā kontekstā Baznīcas uzdevums šodien ir mums palīdzēt būt iekšēji veseliem pasaulē, kurā veselumu saskatīt ir grūti.
Mūsu, Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē pieredzi par veselumu un gaišumu arī dzīves tumšos brīžos cilvēkiem arī ārpus draudžu robežām ir tiekusies sniegt gan ārpus Latvijas, gan Latvijā — aprūpes namos, pansionātos, ar labdarības projektiem, vācot ziedojumus dabas katastrofās un karos cietušajiem. Jo cilvēka iekšējā, dvēseles dzīve nav atdalāma no ārējās dzīves. Mēs katrs esam viens veselums mūsu vides un pasaules veselumā vai šī veseluma trūkumā.
Vai spējam kā Baznīca orientēties šī brīža pasaules norišu okeānā? Mums nav vajadzīgas jaunas sistēmas vai jauni ārēju struktūru veidoli. Jo jautājums ir par iekšējo spēka avotu atklāšanu no jauna, par tā atklāšanu no jauna, kas, kā saka apustulis Jānis, bija no paša iesākuma. Jā, to esam redzējuši, to esam aptaustījuši, citiem vārdiem — pieredzējuši tajos, kas gājuši pirms mums, mūsu latviešu draudzēs plašajā pasaulē un draudžu darbiniekos, kas cauri laikmetu lokiem nesuši dzīvo Kristus vēsti. Esam to pieredzējuši mūsu Baznīcas vadītājos, sākot no Kārļa Irbes, Teodora Grīnberga un arī uz priekšu, gan Latvijā, gan ārpus tās — ar Kārli Kundziņu, Arnoldu Lūsi, Elmāru Ernstu Rozīti, Laumu Zušēvicu — likteņa vējos, bet, arvien kopā ar savu tautu un — kopā ar Kristu. To pieredzam mūsu latviešu draudzēs vēl arvien, tagad. To vēlamies pieredzēt, kad reiz — es tam ticu — būsim viena vienota Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca.
To arī tagad mēs gribam, un, es ticu, spējam pasludināt, arī šajā laikā, šajā pasaules situācijā! Lai mums būtu Sadraudzība, sadraudzība mūsu vidū un ar pašu Kristu.
Sadraudzība — šeit lietotais Jaunās derības vārds “Koinonia” no grieķu valodas nereti tiek tulkots kā pati Baznīca. Atgriezīsimies uz mirkli pie šī vārda!
Uz to, ko mēs varētu tulkot kā jēdzienu Baznīca, grieķu valodas oriģinālā norāda gan vārds ”ekklesia”, gan šis — “koinonia”. “Ekklesia” ir ārējais veidols, kopums, struktūra, bet “koinonia” ir tā enerģija, kas darbojas starp mums, kas mūs iekšēji savstarpēji saista — tuvība, sadraudzība, savstarpēja sapratne, savstarpēja dalīšanās. Vai nav tā, ka šobrīd esam sapratuši, ka mums kā Baznīcai, pāri visām mūsu iezīmēm un atšķirībām, vissvarīgākā nepieciešamība ir no jauna piepildīt ar dzīvu saturu tieši šo “koinonia” mūsu starpā? Jo tikai tas var mūs atšķirt no visiem pārējiem piedāvājumiem ap mums.
Mainās pasaule. Arī Baznīca mainās un tai ir neizbēgami jāmainās. Bet šajās maiņās, varbūt pat negaidītās un izaicinošās, mēs zinām, kas ir mūsu stiprais kopīgais pamats! Lai šī apziņa mūsos ar Dieva palīgu kļūst stiprāka! Un, lai neskatoties uz pārbaudījumiem un krīzēm, arī šis mums ir atjaunošanās, vienotības un svētības laiks!
Dear friends!
First, let me thank all of you for your participation at today’s Service — the Consecration! Your presence means a lot to our Latvian Evangelical Lutheran Church Worldwide.
Our participation in the Lutheran World Federation as well in ecumenical organizations like the Porvoo community and, purely human friendships sustain us as a one Christian family.
I believe, we will continue to do our best to strengthen these ties of friendship and cooperation in future as well.
Today is the Second Sunday of Easter, Quasimodo Sunday, or Dominica in albis. In Latvian we call it the White Sunday. In our everyday conversations we associate the color white with a new beginning, something, being born anew. As we know, our Church is not new. But it has always brought with it and proclaimed to the world, to its parishioners and friends a thriving, new, alive and challenging message of Christ’s living and fresh and resurrecting presence. Yes, we have our strong Christian, Lutheran roots and background. And that we want to honor and to live accordingly to it in today’s world.
Friends, we are also reminded that every day is a new Reality of our Lord being resurrected and us being resurrected with Him. Living in faith and in accordance with our heritage, we also want to continue to do our best to let God exercise God’s mysterious ways of transformation in us, as a Church and its faithful members in these challenging times. May God bless us all!
Dievkalpojuma ieraksts 2025.04.27 (sprediķis no 1:04:27):
