“Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm.” Jņ 10:12-15
4. maija — Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, jeb, kā mēs pēdējos gados sakām, Baltā galdauta svētki, ir apliecinājums, ka mums, kas saistām sevi ar Latviju un latviešiem, ir ne tikai rūpes un negācijas par Latvijas šī brīža realitāti, bet mums arī šodien ir par ko priecāties un lepoties, mums ir savas bagātības — arī tādas, kas nav ne par kādu naudu nedz nopērkamas, nedz pārdodamas. Es ticu, ka mūsu tautas kopību, kuru simbolizē arī apziņa par mūsu valsti, mēs apzināmies kā vienu no šīm nepārvērtējamajām bagātībām.
Mēs nereti sakām par sevi, ka mums, latviešiem, patīk būt vienpatņiem, ņemot vērā mūsu iedzimto ziemeļnieku dabu. Bet mums arī svarīgi kopības apliecinājumi, kas mūs vieno. Arī apziņa par savu valsti ir šāds apliecinājums. Tas ir viens no mūsu identitātes apliecinājumiem, kas norāda uz to, kas mēs patiesībā esam.
Cilvēkam ir esenciāli svarīgi apzināties, kas viņš pats ir, apzināties savas saknes, tās neaizmirst, jo tā viņš pats sevi dziļāk un pilnīgāk sajūt, pieredz savu dvēseli. Bez šīs savu sakņu pieredzes cilvēks ir iekšēji nabagāks, kailāks. Un dvēsele tā vai savādāk, bet IR mūsu saknes. Atcerēsimies Jēzus vārdus Evaņģelijā, kur viņš saka “jo, ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli, bet zaudē dvēseli…”
Mēs kā tauta varam savas dvēseles, tas ir, ne-materiālās, gara bagātības, radošumu un dvēseles spēku saskatīt gan laikā, kas iesniedzas sen — pirms gadu simteņiem, gan pagājušajā, 20. gadsimtā, gan būt lepni un cauri visām negācijām tomēr pieredzēt arvien jaunus dzīva un radoša Dieva gara pieskārienus šobrīd.
Protams, mums arvien ir daudz jautājumu un izaicinājumu, kas saistās ar mūsu valsti gan praktiskā, gan garīgā ziņā. Uz tiem ir un būs jāreaģē, jāatbild.
Ne tikai valsts militārā drošība, aizsardzība, kas neapšaubāmi šobrīd ir prioritātes, bet pati ikdiena — izglītības sistēma, skolas, mūsu Latvijas ģimeņu cilvēcīga dzīve jebkurā Latvijas nostūrī; tas, lai Latvijas lauki nepaliek vēl tukšāki, arī, piemēram, rūpes par re-emigrantiem, kas vēlas atgriezties uz dzīvi Latvijā — arī tā ir Latvijas drošība, vai, ja tā visa nav — nedrošība. Jā, ir tik daudz neskaitāmu problēmu, kļūdu, kuru simboli šobrīd ir arī tādi jēdzieni kā Rail Baltic, Air Baltic, dažādi nepārdomāti augstāku vai zemāku instanču lēmumi — tie ir šī brīža izaicinājumi, kas vai nu grauj mūsu valsts prestižu mūsu pašu cilvēku acīs, tātad, drošību, vai arī tos labojot, var šo drošību celt.
Mūsu šodienas evaņģelija tekstā Jēzus runā par to, kas ir gans. Kā Kristus sekotāji mēs zinām, ka mūsu visu lielais Gans ir pats Kristus. Mēs savā ārējā eksistencē esam pieredzējuši dažādus ganus. Bet, es ticu, ka, jā — lēnām un pamazām, bet tomēr mēs gan Latvijā, gan latvieši plašajā pasaulē arvien vairāk saprotam, ka, lai arī kādu darbu mēs katrs darītu, lai arī kur mēs būtu, mūs turēs iekšējā stabilitātē un drošībā vispirmām kārtām mūsu pašu iekšēja dzīva saikne ar to Labo Ganu sevī pašā — to, kas arī šajā konkrētajā šajā laikā māk izvērtēt, izprast, rīkoties plašāka, ne tikai sava šaurā labuma vārdā. No tā augs pārējais nepieciešamais, gan drošībai, gan labklājībai.
Es ticu, ka šis ir laiks, kad mēs mācāmies ne tikai domāt globāli, bet arī rīkoties lokāli — pavisam tieši saredzot un atbildot uz to, kas pašā tuvākajā vidē ap mums ir nepieciešams, tad šo pozitīvo reakciju uz savas tiešās vides nepieciešamībām izplešot plašāk, tālāk.
Latvijā pēc viena mēneša būs pašvaldību vēlēšanas. Ceru un ticu, ka varēsim savās pašvaldībās ievēlēt nevis tos, kuri ir skaļāki un labāk sponsorēti “līderi”, bet tos, kas redz, jūt un saprot savas tautas patiesās nepieciešamības un rūpes, un spēj uz tām atbildēt adekvāti, godīgi, iedvesmojoši; tos, kuri sapratīs arī garīgās un dvēseles izaugsmes nozīmību ne tikai lielajos pilsētu centros, bet arī attālos lauku nostūros, un līdz ar to arī spēs sakārtot, uzturēt un pacelt tautas iekšējo drošību un apziņu par savu valsti. Jā, arī tā ir jāizpaužas mūsu apziņai par to, kā lielais Labais Gans gana un grib ganīt mūs arī kā tautu — arī šodien.
Pazīt sevi, pazīt savu vidi, savu tautu, savu valsti, pazīt Dievu… Tautas vadītājiem redzēt un izprast arī plašāku pasaules perspektīvu un rīkoties šai apziņai atbilstoši — lai tas piepildās gan Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas svētkos, gan Dieva žēlastībā turpmāk!
+Kārlis
