Sākas advents. Šogad tas atkal saistās ar pasaules un arī mūsu neziņu par nākotni. Tuvākais laiks var būt liktenīgs dažādās nozīmēs. Piemēram, mēs nezinām, kā pasauli un arī mūs ietekmēs norises, kas ir saistītas ar karu Ukrainā. Kā laiks, kas ir tieši mūsu priekšā, mainīs mūs pašus, arī mūsu valsts un zemes attīstību? Vai un kā mēs šajos procesos apzināti varēsim piedalīties un piedalīsimies?
Bet varbūt tieši tas, ka mēs nezinām, kas var notikt pēc brīža, palīdz mums iekšēji pamosties, pieredzēt, ka arī katra nodzīvotā diena var būt piepildīta ar apzinātu dvēseles aktivitāti un — garīgā nozīmē — arī svēta… Varbūt tieši tas palīdz mums būt vairāk līdzdalīgiem, iesaistītiem, domājošiem?
Advents runā par nebeidzamu Dieva tuvošanos cilvēkam. Svētajos Rakstos nav teikts, ka Kristus gaidītu ārēju mieru un idilli, lai varētu nākt pie cilvēces. Tā tas nebija pirms diviem gadu tūkstošiem, un tā tas nav arī šobrīd, ja Kristus nākšanu mēs saistītu ar šo — mūsu laiku. Tāpat kā savas rūpes ir katram laikmetam, tāpat arī Kristus nākšana, cilvēku sastapšanās ar viņu notiek katram laikam īpaši. Tavs un mans uzdevums ir saskatīt, kā Kristus nākšana notiek tieši šajā laikā, šī laika realitātēs, rūpēs un izaicinājumos.
Arī šobrīd Kristus mums atklāj sevi no jauna. Adventa laika jautājums ir: vai to saskatām mūsu pasaulē, kā saskatām Kristus tuvumu šodien, mūsu laika notikumos? Vai varam to sajust, pieredzēt?
Lai arī kur mēs būtu šajā adventa laikā, lai arī kādas būtu mūsu ārējās dzīves pieredzes, lai adventa laiks palīdz mums augt pretī arvien patiesākam, Kristum tuvākam cilvēkam sevī!
+Kārlis
