Pieminot prāvestu emeritus Māri Ķirsonu

Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi, par pravieti tautām es iecēlu tevi. (Jer 1:5)

Dzimis 1940. gada 26. decembrī Jaunaucē,
Latvijā Miris 2025. gada 19. janvārī, Rīgā, Latvijā

Māris Ķirsons

Čikāga ir pazīstama ar augstiem debesskrāpjiem, unikālo, iecienīti ļoti biezo, pat jāsaka — dziļo picu, ar upi, kurā Sv. Patrika dienā iegāž tonnām zaļo pārtikas krāsvielu, ar agrāko gadu lopkautuvēm, ar apzīmējumu “pilsēta ar platiem pleciem” un visvairāk pazīstama ar alkohola aizlieguma gadu gangsteri Alu Kaponi (Al Capone). Tieši vārdi “banda” vai “mafija” varētu būt jestrs apzīmējums tam ievērojamam mācītāju skaitam, kas beidza Čikāgas luterisko semināru Meivudā, kur Māra Ķirsona tēvs, prāvests Pāvils Ķirsons pasniedza Baznīcas vēsturi un grieķu valodu. Kā Māris pats stāstīja, viņa tēvs pierunāja ne vien spējīgu latviešu jaunieti apdomāt savas gara spējas, bet arī spert soli pretī ordinācijai un kalpot latviešu luterāņiem plašajā Amerikas kontinentā.

Mācītāju paaudze, kura absolvēja šo teoloģiskās izglītības iestādi, iestājoties ordinēto aprindās, sāka piedāvāt redzējumu Baznīcai, kura laika gaitā veidoja augošu plaisu no pirmās trimdas mācītāju paaudzes, kuras reālais dzīves pamats (šajā pasaulē) bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte. Ja vecākajai iebraucēju paaudzei Amerika bija sveša zeme, pie kuras bija jāpierod un kuras ieradumi bija kaut kas tāds, ar ko jāsamierinās, tad tādiem kā Māris idejas un paņēmieni, kuri bija raksturīgi Čikāgai, Ņujorkai vai jebkurai trokšņu pilnai lielpilsētai, prātam un sirdij bija jau solīti tuvāki.

Māris bija tuvāk absolvējošo teologu bara astes galam, pirms iestājās tāds samērā klusāks periods, bet “vecās pasaules” stingrība un disciplīna un “jaunās pasaules” iespēju brīvība savijās viņā ciešā kamolā. Kā viņš pats man stāstīja, pirmais semestris pagāja vergošanā, lai iegaumētu un precīzi atminētos manuskriptu fragmentu kodeksa numerāciju. (Paldies žēlastībai, ka tik sīku drusku sagremošana pagāja secen Filadelfijas seminārā!) Tagad labāk saprotu šādu vingrinājumu jēgu — tas bija pirmais pārbaudījums, lai ordinācijas kandidāts izprastu — esi vai neesi aicināts.

Šķiet, sekot tēva pēdās nozīmēja iekāpt lielās kurpēs. Un viņš saprata to, ka starp “reliģiskiem” ļaudīm bija dažāda rakstura cilvēki. Ir tādi, kuri spriedelē par svētām tēmām, ir tādi, kuri izmanto stāju un savu pozīciju labumu iegūšanai, un ir tādi, kas kā pravieši skaidri izprot laikmetu un zina, ko darīt un kā to izdarīt. Tie negaida, ka kāds dos atļauju rīkoties. Māris Kristū redzēja pirmtēlu visam, kas grib taisnības dēļ sakratīt veco iekārtu, lai celtu kaut ko jaunu. Ja gribi lielas lietas darīt, tev jābūt drošam pašam par sevi un nedrīkst “ņammāties”!

Šī īpašība (neņammāšanās) Mārim varbūt ne vienmēr nāca par labu, it sevišķi reizēs, kad satikās dažāda rakstura cilvēki. Ja runa ir par sadarbību, tad nereti citi saņēma uzbraucienu vai dzēlienu un dažkārt arī “aukstu plecu”. Pacietība ne vienmēr bija viņa stiprā puse, it sevišķi tad, kad sēdēs sāka parādīties liekvārdība, vāvuļošana, pašapmierinātība vai kas cits līdzīgs. Bet bērniem un jauniešiem viņa pieeja patika.

Ja tu tagad sastaptos ar kādu latvieti, kurš vasaras nometnes gadus pavadīja Katskiļos 70. gadu beigās, un pajautātu, ko viņš atceras no tiem gadiem, tad absolūtais vairākums minēs Ķirsona reliģiskās apceres. Viņš kaut kā atrada mūsu acu līmeni un mācēja uzturēt mūsu interesi. Nu, nebija viņš vienīgais, kurā bija bauda klausīties, bet stāstījuma veids, kādā Māris mācīja, jautāja, sameklēja aktuālus piemērus starp mums pazīstamiem tēliem (Charles Schultz “Peanuts” komanda), darīja šīs stundas saistošas.

Māris bija kā pravietis, kurš uzrunāja tautu, — atcerēsimies Madridi, banānu kuģi, n–tās konferences, kurās cīņa par cilvēktiesībām bija latviešiem aktuāla un kurās Māris nebaidījās saukt lietas īstajos vārdos. Tas viss darīja viņu par dzeloni daža laba cilvēka sānā. Un dažreiz arī citā miesas daļā. Viņš patiesi nebaidījās no negatīvām reakcijām, drīzāk (kā daži apliecinājuši) no tām viņš guva vēl lielāku iedvesmu un spītību.

Viņa mūža pirmajā pusē, kad viņu sakāva atkarība no alkohola un viņš padevās faktam, ka nav vairs ne mazākās kontroles pār to, iepazinies ar 12 soļu programmu, Māris ieguva darbarīkus dzīvei. Kā viens no galvenajiem ir Anonīmo alkoholiķu tradīcijas, starp kurām ir atzinums, ka jāiegaumē principi, nevis personības. Tāpēc laikam radās iespaids, ka Mārim nebija no svara, kas tu esi, jo ikkatrs bija kandidāts kādai viņa sulīgākai frāzei. Tāpat nevienam nebija šaubu, kurā pusē viņš atradās — vai starp avīm vai āžiem.

Viens no Māra mīļākajiem izteicieniem bija “Interese rod aktivitāti, un aktivitāte rod interesi”. Otrs bija līdzīgs izteiciens: “Uzticies procesam!” Šos abus ieliku “vienā kabatā”, kad studēju teoloģiju un sāku apgūt, kā darbojas draudzes dinamika. Dažkārt šķita, ka šīs pamācības labi noderēja Mārim, bet cik grūti bija tās attiecināt uz sevi! Vai nu tev ir, vai tev nav — es dzirdu viņu sakām…

Vēl viens būtisks iemesls, kādēļ ārstēšanās no alkoholisma viņam bija tik svarīga un kāpēc viņš tik kaismīgi ar to dalījās, ir izsakāms divās daļās. Pirmais ir fakts, ka, piestrādājot pie visiem “akmenī iekaltiem” soļiem — atzīšanās sev un kādam citam par skarbo patiesību, kā, kad un kāpēc cilvēks dzēris — un sasniedzot 12. soli, tu palīdzi sev dzīvot skaidru dzīvi, palīdzot citam. Un otrs fakts, ka dzīvošana skaidrā nenozīmē, ka visam jākļūst garlaicīgam. Šai programmai ir savas balvas. Vai tad Kristus neteica, ka tā ir Tēva labā griba mācekļiem dāvāt Valstību?

Un tomēr paliks daudz jautājumu par viņa rīcībām, un tie, kas viņu pazinuši, kasīs galvas un iesauksies: “What the heck just happened?” “Kas tikko notika?” Mācītājs, kuru mēs pazinām, terapeits, kas palīdzējis cilvēkiem tikt atkal uz kājām, nekad negribēja būt pareģojams vai izdibināms. Tikai Dievs un dažas izvēlētas dvēseles to izprata.

Māra tēlam un raksturam kā firmas zīme bija kovboja zābaki, LeCar ar numuru “The Rev”, cigārs, slēpošanas atribūtika. Tam visam klāt var pielikt vēl savdabīgos sprediķus un kāri stāstīt anekdotes. Mēs katrs esam ūnikums, un skaisti domāt, ka neviens no mums nav kāda cita cilvēka atkārtojums, bet, kad pieminam Māri, tad parasti tiek atzīts, ka viņš bija tik unikāls, ka veidni, kurā viņš tika veidots, salauza. “When they made him, they broke the mold”, jo viņš atļāvās daudz tāda, ko citi neuzdrošinātos teikt vai darīt…

Māris bija teologs, ģimenes un laulību terapeits, kalpojis draudzēs ASV un Kanādā. Darbojies LELBA Pārvaldē, vēlāk ievēlēts par tās priekšnieku. 2000. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka apbalvojumu.

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Prāvests Dāvis Kaņeps 

Māris un Dāvis 1989. gadā Filadelfijā

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju