Laiks apzinātā klusumā
Kārlis Žols,
Stokholmas un Upsalas draudzes mācītājs
Pandēmijas laikā liela daļa no mums laiku pavadīja savos mājokļos, no tiem izejot krietni retāk nekā parasti. Tā daudziem bija piespiedu atdalītība no ierastās vides, kurā nevarēja tikties ar draugiem un līdzcilvēkiem, un bieži saskarsmes iespējas nodrošināja tikai intermets un telefons. Tāpēc daudziem šis laiks bija smags. Mēs vēl arvien esam pieraduši pie tiešas komunikācijas ar līdzcilvēkiem, pie dažādām tikšanās un saskarsmes iespējām pat tad, ja tās ikdienā neizmantojam bieži. Daudziem bija šokējoši redzēt masu informācijas līdzekļos attēlus ar tukšām ielām, slēgtiem veikaliem un kafejnīcām visā pasaulē, saprast, ka pārtraukti lidmašīnu reisi. Pasaulē bija iestājies saspringts piespiedu klusums.
Tomēr, neskatoties uz pandēmijas apstākļiem, pēdējos gados arvien vairāk cilvēku paši izvēlas kaut vai uz noteiktu laiku norobežoties no apkārtējās pasaules steigas un kņadas un pieredzēt klusumu. Tas nereti tiek saukts par retrītu. Šo vārdu ir diezgan grūti latviskot. To varētu tulkot kā aiziešanu uz kādu laiku prom no ikdienas rūpēm, lai saskatītu, sadzirdētu un sajustu citu realitāti. Te ir runa par aiziešanu tādā īstenībā, kurā cilvēks var nesteigties, būt klusumā, apcerē, meditācijā, lūgšanā. Jēdziena “retrīts” (no angļu valodas vārda retreat) visprecīzākais tulkojums varētu būt — “palikt vienatnē” vai “nošķirties”. Tas tiek lietots dažādās valodās kā norāde uz laiku, kas tiek veltīta garīgai praksei. Par klusuma nepieciešamību un klusuma lielo vērtību runājuši un rakstījuši daudzi domātāji.
Zenta Mauriņa rakstīja: “Klusums atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar lietu patību, tā arī ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums.” Savukārt Ojārs Vācietis dzejolī “Klusums” raksta:
Tāds klusums, kuram pāri stāvēt
vien sena tautas dziesma drīkst.
Tāds klusums, kāda tikai nāvei…
Varbūt pat tai nav vajadzīgs.
No dziesmām atbrīvoti zari,
un viļņu skaļās mutes ciet,
un basām kājām pavasaris
pār ūdeņiem kā Kristus iet.
Tāds visaptverošs klusums ir te,
lai atjēgtos no dzīves pirts,
jo tādā klusumā var dzirdēt —
vai tev ir palikusi sirds.
Un tajā klusumā man stāvēt,
lai mūži pāri galvai krīt.
Tāds klusums, kuru tikai nāve
vēl klusāku var padarīt.
Nereti mūsdienās klusums pat tiek uzskatīts par preci, par greznību, kas pieejama nebūt ne visiem. Jāizšķir gan ir ārējs klusums, kad tomēr mūsu domas var nervozi klaiņot, un iekšējs klusums un miers, kas ir iespējams arī vislielākajā apkārtējā kņadā un skaļumā. Kāds pazīstams garīgais skolotājs ir teicis, ka mūsu izaicinājums ir spēt būt klusumā un meditācijā arī kņadas un steigas piepildītā dzelzceļa stacijā. Jā, audzināt sevī iekšēju klusumu varam ikviens. Un tas arī ikvienam ir noderīgi, lai gan vismaz sākotnēji tas varbūt smagi. Pirms kāda laika kāda mana mīļa draudzes locekle, kas nu jau ir mūžībā, kad viņai centos stāstīt par meditāciju un apzinātu klusumu, atbildēja, ka klusums viņai liekas mokošs. Atceros, ka viņas mājās arvien skanēja radio un viņa ļoti mīlēja ilgi sarunāties pa telefonu ar savām draudzenēm. Jāatzīst, ka viņai bija arī grūti ieskatīties sevī un pietrūka patiesas izpratnes par savu dzīvi.
Tik daudziem no mums dzīves piepildījumu sniedz ārēji kairinājumi — vizuāli, audiāli, garšu, smaržu un tausti iesaistoši. Bet nebūt ne daudzi ir nonākuši līdz atziņai, ka maņu kairinājumi visbiežāk nesaistās ar mūsu patieso, dziļāko būtību. Tā savukārt atklājas klusumā. Tā ir tā balss, kas runā katrā no mums. Vecajā Derībā, 1. Ķēniņu grāmatas 19. nodaļā teikts: “Un, redzi, Kungs gāja garām — liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija. Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns — klusa čukstoša balss.” Tieši klusumā atklājas dievišķais tuvums, kuru, iespējams, esam apspieduši, apklājuši, neievērojuši. Tādēļ — vai varam pamēģināt kaut vai uz dažām minūtēm ieiet apzinātā klusumā? Būtu ieteicams pirms tam izlasīt kādu nelielu pantu no Psalmiem vai Kristus Kalna runas un tad ļaut, lai šie vārdi mūsos paliek un darbojas. Mēs tik daudz ko palaižam garām gan savām maņām, gan dvēselei vispār, iekšēji nesadzirdētu, tādējādi arī bieži nesaprastu. Tādēļ mums jāmācās ieklausīties dziļāk. To mēs varam mācīties, arī ieklausoties sevī, ieklausoties klusumā, tajā “klusajā, čukstošajā balsī”, par kuru runā Bībeles vārdi. Apzināts klusums ir ieklausīšanās. Un jāieklausās mums vispirms jau ir sevī un vienam otrā. Mūsu attiecības ar Dievu ir nesaraujami saistītas ar attiecībām ar sevi un līdzcilvēkiem. Ja mēs nedzirdam sevi un apkārtējos, diez vai mēs dzirdēsim Dievu. Un mācīties dzirdēt Dievu vislabāk var tieši klusumā. Šo klausīšanos un spēju iekšēji dzirdēt varam sevī pakāpeniski audzēt. Tāpat arī spēju ieskatīties, redzēt. Mēs nereti neievērojam svarīgo, kas bieži atklājas šķietamos sīkumos. Vai esat kādreiz iedziļinājušies visvienkāršākajā zāles stiebrā, to vērojot, tam patiesi veltot savu uzmanību? Mēs parasti pievēršam uzmanību tam, kas mums to pieprasa, tam, kasir krāšņs, skaļš, slavens, pazīstams. Tomēr varbūt tieši necilais, klusais, nevienam nepazīstamais vai, gluži pretēji, pierastais un pazīstamais var atklāt kaut ko pavisam jaunu, neredzētu un vērtīgu. Un zīmīgais te ir tas, ka, iedziļinoties vienkāršajā, necilajā, mēs tajā atklājam līdz šim nepamanītu skaistumu. Un tas ir ceļš pretī tam, lai saskatītu līdz šim nepamanīto arī sevī. Mūsu iekšējā pasaulē ir apslēpts daudz kā tāda, ko, iespējams, vēl neesam ieraudzījuši. Un vislielākā apslēptā bagātība ir tas, kā mūsos darbojas Dievs. Atklāt, ieraudzīt to ir cilvēka dzīves piepildījums. Un mēs to varam mācīties ne tikai kādās teorētiskās zināšanās, bet visā dzīvajā, dabā ap sevi. Mums nav jābrauc uz svešām zemēm skatīties brīnumus. Tie bieži vien ir mūsuacu priekšā nepamanīti. Tie ir mūsos. Un mēs varam sākt tos saskatīt, kad apklusinām savu iekšējo kņadu, ieklausāmies sevī.
Ir labi, ja katru dienu varam kādu brīdi, dažas minūtes pavadīt apzinātā klusumā, ieklausoties sevī, vienkārši sevi vērojot. Mums nav sevi jāmoka. Bet mēģināt ir vērts. Šajā procesā laiks nereti velkas ilgi un mokoši, sākotnēji dažas minūtes var šķist neizturami ilgs laiks, bet ir labi, ja varam sevi arī pavērot šajā procesā — cik ilgi mūsu uzmanība noturas klusumā, ieklausoties sevī. Tas var būt mūsu retrīts ar sevi, klusums, kas neko nemaksā, bet ir tik vērtīgs, jo tas mums palīdz atklāt patieso sevi — saklausīt to daļu sevī, kurā klusi, čukstoši mūs uzrunā Dievs.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju