Dievs ir mūsu patvērums

Rinalds Gulbis,
Beļģijas latviešu draudzes mācītājs, Latvijas apgabala vikārs

“Bailes nevar piekļūt mums, lai ar ļaunums plosās galīgs, lai ar zemes pamats lūzt, Dievs Kungs ir mūsu patvērums” — šie Luda Bērziņa vārdi no mūsu Dziesmu grāmatas 490. dziesmas mums gana skaidri atklāj, kas ir patiesais mūsu pamats grūtā brīdī. Šobrīdējais laiks patiesi ir satraukumu pilns, taču vienlaikus sniedz arī bezgalīgās cerības vēsti un ikvienam no mums dod atspirdzinājumu, jo zinām, ka Dievs ir mūsu īstenais patvērums arī šajos laikos. Daudzi meklē patvēruma veidus, diemžēl tie mēdz būt arī atkarības vai viltus mācības, savukārt tie, kuri paļaujas uz Dievu, tomēr var dzīvot citu dzīves ritmu — rimtāku, mazāk skrienošu, īstu.

Attālināti, aizliegti, pārveidoti

Pandēmijas laiks ienesa izmaiņas ne tikai mūsu ierastajos dievkalpojumos, kuros vienmēr esam svinējuši draudzes kopāsanākšanu, bet arī tādā ziņā, ka atvadīšanās no aizgājējiem kļuva citādāka. Mulsums un neziņa — tā varētu raksturot to, kas notika gada pirmajā pusē. Bēres tikai kapsētā, bez atvadām baznīcā, kapličā, atvadu zālē. Turklāt ierobežotā cilvēku lokā, ievērojot distanci un citus drošības pasākumus. Daudzas atvadas tika pārceltas uz vēlāku laiku, kad no aizgājēja varētu atvadīties lielāks cilvēku skaits. Tas viss radīja trauksmes sajūtu, un pats skumju periods zināmā mērā tika tušēts. Šeit jautājums par to, cik gan aizgājējam personīgi svarīgas ir atvadas liela pūļa klātbūtnē. Taču skaidrs, ka atvadas daudz nozīmīgākas ir tieši palicējiem. Nāves pētniecībā tiek runāts par skumju laiku jeb skumju izdzīvošanas (pārdzīvošanas) periodu, kas īpaši svarīgs tieši aizgājēja vistuvākajiem cilvēkiem. Tomēr trauksmainās atvadās ne vienmēr šo skumju laikuizdodas izdzīvot, jo tās paģēr tiekšanos pēc ātrākas skumju izdzīvošanas, mēģinājumiem daudz ātrāk veikt ceremoniju, jā, varbūt arī formālāk. Šajā laikā īpašu vietu, protams, ieņem arī bēru ierakstu vai pat tiešraižu veidošana, kad bērēs attālināti var piedalīties tuvinieki un draugi, kuri kādu iemeslu dēļ, visbiežāk baidoties paši par savu veselību, nepiedalās klātienē. Iepriekš neparastais un neierastais šajā laikā kļuva ierasts, un jādomā, ka gluži tāpat kā mēs nu jau esam pieraduši pie dievkalpojumiem e–vidē, tā arī bēres e–vidē kļūs par absolūtu normu. Vēl jāpiemin arī liturģiskās kārtības izmaiņas, kad ceremonija tiek pielāgota laika prasībām — mazāka saskarsme, mazāka tuvinieku iesaiste, kur galveno lomu viennozīmīgi pilda garīdznieks.

Neizdzīvotās skumjas

Skumju laiks ir īpašs temats visā nāves pētniecībā. Virkne Eiropas nāves un sabiedrības pētnieku asociāciju, to vidū arī profesors Džons Trojers (John Troyer), uzsver, ka Covid–19 pandēmija atstāj graujošas sekas uz līdzcilvēku psihi. Galvenokārt tas notiek tieši neizdzīvoto, nepārdzīvoto skumju dēļ. Skumju laiks ir jāizdzīvo pilnībā, tikai tad atvadas no aizgājēja var būt pilnīgas un prātā mēs izveidojam atmiņu saites, kurās aizgājējs ieņem būtisku lomu. Diemžēl pandēmijas laikā tas viss nav iespējams un līdzcilvēkos, it īpaši pašos tuvākajos, neizveidojas pieņemšanas sajūta,

ka tuvinieks ir miris un nekādi kopīgi līdzpārdzīvojumi vairs nekad nebūs iespējami. Šādā veidā rodas izkropļots nāves tēls — tas šķiet kaut kas tāls un līdz galam neizprotams, nāve pat zināmā mērā tiek izslēgta no cilvēku dzīves. Šeit nozīmīga loma jāuzņemas garīdzniekiem un baznīcai — stāstīšanas un skaidrošanas darbs par nāves neizbēgamību, sastapšanos ar to un, protams, mierinājums par mūžīgo dzīvi Kristus nopelnā. Nāves pētnieki norāda, ka īpaši sekulārajā sabiedrībā pandēmijas izraisītās pārmaiņas cilvēki psiholoģiski izjūt daudz skaudrāk nekā tie, kas patvērumu raduši ticībā.

Izstumta. Digitalizēta. Nāve

Mūsdienās mēs arvien vairāk nāvi izstumjam no savas dzīves, nododot visu apbedīšanas servisu ziņā. No mūsu ikdienas ir pazudusi gan pēdējā privātbikts, gan vāķēšana. Mēs, protams, varam domāt, ka tam visam 21. gadsimtā vairs nav vietas, taču tas ir absolūti būtisks sērošanas un skumju laika izjušanas aspekts. Tieša saskare un kontakts ar mirušopalīdz izprast nāves jēgu un nozīmi. Varbūt skan dīvaini, bet nāve ieņem lielu lomu mūsu dzīvē, gluži tāpat kā piedzimšana. Nesastopoties ar nāvi vaigu vaigā, mēs it kā to cenšamies ignorēt, bet piedzimšanu taču mēs nevaram ignorēt. Tad kāpēc tā notiek ar nāvi? Šodienas sabiedrībā valdošais jaunības kults nosaka, ka cilvēks ne tikai nenoveco, bet arī nemirst. Tikai atšķirībā no viduslaikiem, kad alķīmiķi mēģināja iegūt filozofu akmeni, kas garantētu mūžīgo dzīvi, šodien filozofu akmens ir kaut kas virtuāls. Otrs stāsts ir par to, ka tāpat kā pie mazākajām sāpēm mēs lietojam aspirīnu, tā nāves sastapšanas gadījumā mēs savā psihē to cenšamies izslēgt no apziņas, gluži kā ar tabletes palīdzību. Protams, īpaši būtisku lomu šodienas pasaulē ieņem arī digitālā vide, kur cilvēks dzīvo savu alter ego dzīvi un… paliek nemirstīgs. Šis gan ir arī jautājums par paralēlajām identitātēm un maskām, kuras lietojam ikdienā. Tomēr tādas globālas platformas kā Facebook vai Twitter līdz galam nav atrisinājušas problēmu, ko darīt ar miruša cilvēka sociālo tīklu profilu. Reizēm gan tuvinieki apzināti izvēlas nedzēst profilu ar visu tajā esošo saturu, tā it kā vēl cenšoties saglabāt piemiņu par mirušo vismaz digitālā veidā. Vai tas palīdz skumju laikā? Noteikti ne, jo tas vēl tikai paildzina prāta un sirds rētu dzīšanas procesu sērošanas posmā.

Nobeiguma vietā

Kāda ir nāve mūsdienās, it īpaši pandēmijas apstākļos? Dīvaina, savdabīga, biedējoša, sveša. Baiļojoties no saslimšanas ar vīrusu, mēs īsti nepiedalāmies atvadu procesā bēru laikā. Atvadīšanās drīzāk ir formāla, ne izjusti dziļa, sāpīga līdz kaulam un īsta. Bērni nedzimst internetā, tāpēc arī nāve nepienāk ciparu formātā. Kā piedzimšana, tā nomiršana ir īsta, un bēru procesa translēšana vai ieraksti ir tikai lāpīšanās. Tas viss var būt kā papildinājums, taču tas nekad nevarēs aizstāt atvadas klātienē. Nāve ir klātesoša dzīves sastāvdaļa.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju