Joprojām nemainīgās vērtības

Jānis Ginters,
Čikāgas Sv. Pētera draudzes mācītājs

Pēc Otrā pasaules kara okupētajā Latvijā laiku pa laikam oficiālajā presē tika publicēti pret Baznīcu, ticīgajiem un jo īpaši pret garīdzniekiem vērsti raksti. Viņu kristīgais pasaules uzskats tika parādīts kā nezinātnisks. Medijos kristieši tika izsmieti arī par to, ka, ja jau viņi tic veco laiku māņiem, tad viņiem nevajadzētu izmantot modernos sasniegumus, tādus kā elektrība, automašīnas vai radio un televīzija.

Toreiz publiski atbildēt uz šādiem rakstiem nebija iespējams, tomēr ģimenē vai draudzē ticīgie par šādām publikācijām debatēja un bieži pasmējās par dievliedžu muļķīgajiem argumentiem.

Tomēr, lai cik primitīvi bija šādi tā laika uzbrukumi kristīgajam pasaules uzskatam, tie pievērsa uzmanību kādam būtiskam jautājumam — kas ticīgu cilvēku dzīvē var mainīties, kam ir jāmainās, un kam ir jāpaliek nemainīgam? Kā pareizi būtu jāsaprot apustuļa Pāvila vārdi: “Netopiet šim laikam (pasaulei) līdzīgi!”? (Rm12:2) Šis jautājums savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien.

Debatējot par daudzu kristīgo draudžu skaitlisku samazināšanos un jaunu cilvēku iztrūkumu tajās, bieži tiek norādīts uz Baznīcas it kā nesekošanu līdzi pašreizējam laikmetam. Tikai ļoti reti dzirdams pretējais viedoklis, ka patiesais iemesls kristīgās Baznīcas un draudžu sarukšanai varētu būt pārlieku liela piemērošanās pašreizējā laika garam. Kam gan vajadzīga Baznīca, kas tikpat kā neatšķiras no citām institūcijām?

Ir ļoti svarīgi izšķirt to, kam sabiedrības un Baznīcas dzīvē ir jāmainās un kuras ir paliekošās, mūžīgās un nemainīgās vērtības. Šis uzdevums nebūt nav tik viegls, kā pirmajā brīdī varētu šķist.

Jēzus Kristus savas zemes dzīves laikā apgalvoja, ka no bauslības (Vecā Derība) nezudīs ne mazākais burtiņš (Mt 5:18). Vēl vairāk — Viņš sacīja, ka nezudīs Viņa vārdi (Jaunā Derība) pat tad, kad zeme un debess zudīs (Mt 24:35).

Laiku maiņas un zinātnes atklājumi vienmēr ir būtiski ietekmējuši arī Baznīcas dzīvi. Katrā laikmetā kristiešiem ir bijis svarīgi sekot līdzi zinātnes, tehnikas un sabiedrības attīstības procesiem, lai nezināšana šajās jomās nebūtu šķērslis ticības sludināšanai. Sv. Augustīns jau 5. gadsimtā norādīja, ka sarunās ar izglītotajiem laikabiedriem kristiešu nezināšana, piemēram, par tā laika zvaigžņu pētniecības atklājumiem, var būt šķērslis ticības izplatīšanai. Tāpēc mazliet kuriozi ir lasīt Mārtiņa Lutera visai asos izteikumus pret savu laikabiedru Nikolaju Koperniku un viņa atklājumiem par saules sistēmu.

Var viegli pamanīt, ka, laikam ritot, ir notikusi attīstība un ienākušas jaunas atziņas. Īpaši pirmajos gadsimtos, kad katrs koncils noformulēja kādu jaunu, būtisku ticības patiesību. Vai tas varētu nozīmēt, ka paša Kunga skolotie Viņa tiešie sekotāji — apustuļi — par ticību būtu zinājuši mazāk nekā vēlākie koncilu dalībnieki? Vai apustuļu tiešie pēcteči — apustuliskie tēvi — ticības lietās būtu bijuši mazāk zinoši nekā vēlāko gadsimtu teologi? Pat tad, formulējot jebkuru doktrīnu, vispirms tā tika pamatota nemainīgajos Svētajos Rakstos un iepriekšējo paaudžu garīdznieku darbos.

Neapšaubāmi zinātnes un tehnikas jautājumos senās Baznīcas locekļiem bija daudz mazākas zināšanas nekā vēlākajos laikos dzīvojošajiem, tomēr ne ticības lietās. Sv. Vincents no Lerīnas (+450) ir noformulējis neapšaubāmi patiesas ticības kritērijus. Patiess ir tas, kas ticēts un apliecināts “VISUR, VIENMĒR un NO VISIEM”. Citiem vārdiem, tā ir no paša Kristus saņemta mācība, kas ir universāla, sena un no paaudzes paaudzē tālāk nodota.

Arī mums, latviešiem, nemainīgas ir un paliek tās vērtības, kurām Baznīca ir ticējusi visās vietās un visos laikos. Pirmkārt, Dieva Vārds. Kā to ir rakstījis Mārtiņš Luters savā pazīstamajā dziesmā “Dievs, savu Vārdu uzturi…”. Otrkārt, no agrākajām paaudzēm pārņemtā ticības un Baznīcas tradīcija, tā sakot, sentēvu dzīvā ticība, kas šķiet visspilgtāk izpaužas draudzes dievkalpojumā. Protams, dievkalpojuma formas ir mainījušās, bet nemainīgs ir palicis tā centrs — draudzes pulcēšanās ap Dieva Vārdu un altāra Sakramentu. Manuprāt, tieši šī uzticīgā pulcēšanās dievkalpojumos diasporas latviešiem ir palīdzējusi saglabāt latvietību, savu valodu un kultūru. Un beidzot — mūsu Kungs Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi! (Ebr 13:8) Tās ir vērtības, kas nemainīsies un nezudīs pat tad, ja viss pārējais zudīs.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju