Dzīvot kā Kristus Baznīcai
Dievs teica: “Redzi, es visu daru jaunu!” (Atkl 21:5)
Kārlis Žols, LELBP arhibīskaps
Arvien vairāk dzirdam par nepieciešamību atrast veidus, kā mūsu Baznīcai un draudzēm būt atvērtām un dzīvām, kā tās atkal piepildīt ar cilvēkiem. Pēdējos gados esam domājuši par stratēģiju, centušies ieskicēt nākotnes vīziju, aicinājuši lektorus ar priekšlasījumiem par šīm tēmām. Daudz no tā bijis patiesi vērtīgs un jēgpilns. Bet cauri tam visam atkal un atkal atklājas atgādinājums, ka patiesībā gan mēs, gan, protams, mūsu Baznīca pieder Kristum, pieder Dievam. Baznīca mums nepieder, lai gan pasaules izpratnē mums var piederēt dažādi kustami vai nekustami īpašumi. Kristus ir tas, kura rokās esam mēs un mūsu Baznīca un kurš pēc sava prāta arī mūsu Baznīcu dara un darīs mūžīgi jaunu. Mēs esam šie — jauna radīšanas instrumenti, mēs esam namturi. Ne vienmēr sevi par tādiem esam uztvēruši, ne vienmēr esam apzinājušies šo uzdevumu. Esam dzīvojuši ar cerībām, bet vai vienmēr esam saskatījuši savus patiesos uzdevumus gan personīgi, gan attiecībās ar citiem, gan arī Baznīcā? Vai esam bijuši garīgi pieauguši, vai mūsu cerības un darbības vienmēr ir bijušas pamatotas? Tie ir arī Baznīcas un mūsu — tās draudžu — jautājumi…
Bērnībā mums katram ir cerības par to, kāda būs pasaule, kad pieaugsim, kāda būs mūsu dzīve pēc gadiem. Bieži tās ir skaistas, bet arī bērnišķīgas iedomas par laimīgu nākotni. Jā, es ticu, ka cerības un sapņi veido jaunas realitātes sēklas. Ja vari par kaut ko sapņot, tad agri vai vēlu atklāsies ceļi, kas vedīs pretī šo sapņu īstenošanai. Un tomēr mēs nevaram kā bērni palikt sapņos un cerībās. Lai gan, protams, visi esam mūsu debesu Tēva, Dieva bērni. Bet esam ne tikai Dieva bērni, mēs esam Dieva instrumenti, mēs esam namturi šajā laikā, savas dzīves un mūsu Baznīcas šī brīža situācijā.
Vienā no man patiesi tuvām dziesmām ir šādi vārdi: “Laika vējiem pāri 8 brāžot, / Daudz kas brūk un pārmainās: / Jauni mērķi, uzdevumi / Ceļa gaitā atklājas.” (Dz. gr. 355) Šīs dziesmas melodija un noskaņa ir diezgan dramatiska, taču vārdi ir patiesi pravietiski. Tie no jauna liek aizdomāties par mūsu pašu un mūsu Baznīcas uzdevumiem un to īstenošanu gan pagātnē, gan šodien. Kā mūsu Baznīca ir attīstījusies, veidojusies līdz šim, kā to varam veidot, kā tā mums jāveido tagad?
Laika ritumā varam vērot, kā mūsu cerības un nākotnes plāni vai nu īstenojas, vai neīstenojas. Tāpat arī, kādus savus mērķus sasniedzam, kādus nē. Diezgan noteikti gan mūsu dzīve, gan pasaule ir savādāka, nekā reiz iztēlojāmies savu nākotni.
Arī pārmaiņas Baznīcā ir dinamiskas, kas reizumis mēdz sakrist ar dramatiskām pārmaiņām pasaulē. Lai gan ar Baznīcu saistītās mūsu pieredzes ne vienmēr var būt tikai pozitīvas un lai gan Baznīca piedzīvo maiņas, par kurām mēs īsti nezinām, kur tās vedīs, tomēr Dievs mūsu Baznīcu caur mums arvien uztur dzīvu. Pravietis Nehemija saka: “Visu tu dari dzīvu!” (Neh 9:6) Vai esam atvērti šim procesam un paša Dieva vadībai, vai ejam Kristus rādītos ceļus, kas atbilst tieši šim laikam, tieši tām situācijām, kuras piedzīvojam? Vai uzticamies dzīvai Kristus vadībai mūsu Baznīcā un katrs savā dzīvē?
Mūsu Baznīca, tāpat kā daudzas kristīgās Baznīcas pasaulē, saskaras ar nebūt ne vienkāršiem izaicinājumiem. Mēs domājam un plānojam, kā sekmēt un attīstīt mūsu draudžu dzīvu un dzīvīgu pastāvēšanu: kā strādāt ar jauniešiem un bērniem, kā risināt finansiālus jautājumus, kā veicināt atpazīstamību sabiedrībā, kā stiprināt mūsu kopienas ar dažādām aktivitātēm — nometnēm un laju kursiem. Mēs meklējam līdz šim neizmantotas iespējas.
Mūsu Baznīca, iespējams, nav tāda, kādu tās attīstību iztēlojās gan paaudzes pirms mums, gan mēs paši. Jo mūsu Baznīca nav tikai mūsu. To veidojušas paaudzes pirms mums, un par šo paaudžu paveikto esam pateicīgi. Bet vispirms mūsu Baznīca ir Dieva veidota, tā ir Dieva īpašums, kurā katra paaudze atstāj nospiedumu atbilstoši savai ticībai un izpratnei. Kā mēs pieredzam Baznīcu šajā laikā? Es to uztveru kā atvērtu, daudzpusīgu, dažādu, brīvu un uzrunājošu. Varbūt tā domāju tāpēc, ka šobrīd tajā galvenokārt darbojas paaudze, pie kuras piederu arī es. Mūsu Baznīca — Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē — tās dažādajās mītnes zemēs ar tās dažādajām draudzēm un dažādajiem garīdzniekiem ir dzīva Baznīca, kurā visi esam vienoti kā savai tautai piederīgi vienā ticības un tradīcijas ceļā esoši. Tajā arvien ir piepildījies mūsu Kunga Kristus apsolījums: “Jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet.” (Jņ 14:19) Lai šis apsolījums turpina piepildīties laikā, kuru Dievs mums atvēlējis būt un dzīvot kā Viņa Baznīcai!
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju