Ceļa sākumā

KĀRLIS ŽOLS par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) arhibīskapu tika ievēlēts pagājušā gada nogalē, bet šī gada 27. aprīlī tika konsekrēts šajā amatā un oficiāli kļuva par mūsu Baznīcas vadītāju. Viņa kalpošanas pieredze bijusi gan Latvijā, gan Amerikā, gan Zviedrijā, ieņemot arī prāvesta amatu un esot Baznīcas Virsvaldē. Savukārt viņa darba pieredze ārpus Baznīcas jomas ir mūziķis, mūzikas skolotājs, grāmatu autors un tulkotājs.

Arhibīskaps Kārlis savu kalpošanu iesāk ar jaunu redzējumu, pamatotām iecerēm un cerību pilnu Baznīcas darba paplašināšanu, lai dažādās pasaules malās dzīvojošās draudzes būtu ne tikai atsevišķas vienības savā zemē, bet visi mūsu Baznīcai piederīgie būtu patiesi vienoti.

Intervēja Valda Lutiņa

Kā jūties arhibīskapa statusā?

Jūtos ļoti darbīgi. No arhibīskapa vēlēšanām līdz konsekrācijas dievkalpojumam pagājuši vairāki mēneši, un šajā laikā centos padziļinātāk iepazīt mūsu Baznīcas nepieciešamības. Tomēr tagad, esot šajā amatā, nākas saskarties ar jauniem izaicinājumiem. Esmu pateicīgs par mūsu Baznīcas cilvēku un īpaši Virsvaldes sapratni, jo uzreiz nespēju visu paveikt. Jūtos liela, ne vienkārša, bet interesanta ceļa sākumā.

Tava priekšvēlēšanu piedāvātā Baznīcas attīstības programma lielā mērā ir bāze tālākai īstenošanai.

Programma pamatojas Baznīcas šī laika praktiskajās un garīgajās vajadzībās. Mana reālā darbība, ko jau esmu centies, cenšos un centīšos darīt, ir mūsu Baznīcas dažādo apgabalu, draudžu un zemju apmeklēšana un vienotības nostiprināšana, jo esam viena Baznīca — vienalga, kur mēs katrs atrodamies. Vienotības identitātes apziņas veicināšana iespēju robežās ir jāveic vēl aktīvāk un intensīvāk.

Mūsu Baznīcā ir vairāk nekā 80 draudžu pasaulē, mums ir apmēram 80 garīdznieku pasaulē. Var jau teikt, ka esam maza Baznīca… Bet! Ja skatāmies pasaules perspektīvā, tad ir svarīgi saprast, kas ir katras šīs zemes, apgabala bagātība, piemēram, cilvēkresursi, kas ir palīdzoši mūsu Baznīcai. Savā pirmajā arhibīskapa vizītē biju Kanādā. Tur svinējām 4. maija Baltā galdauta svētkus latviešu īpašumā “Sidrabene” netālu no Toronto. Biju ļoti patīkami pārsteigts, dzirdot, cik dzīva ir dievkalpojuma liturģija — pirmo reizi dzirdēju tādus liturģiskos dziedājumus. Pieņemu, ka liela daļa mūsu draudžu nezina, ka citviet ir šādas bagātības. Mēs mēdzam uzskatīt, ka jāizmanto viena vienojoša liturģija, no kuras ne pa labi, ne pa kreisi. Bet patiesībā, saglabājot vienojošo faktoru un neieslīgstot kādās pārāk ekstrēmās darbībās, mēs varam atrast jaunas vēsmas, kas cilvēkus uzrunā, piemēram, profesionāli, skaisti, dziļi, arī teoloģiski un muzikāli pareizi liturģiskie dziedājumi. Es vēlētos, lai mūsu Baznīca plašākā mērogā ievieš šādu vai citādu svaigu dvesmu.

Liels izaicinājums ir finanšu situācijas uzlabošana. Visu cieņu mūsu Baznīcas ļoti gādīgajiem un godīgajiem namturiem, kas mūs veduši cauri dažādiem pārbaudījumiem. Tomēr domāju, ka mums jāmeklē arī jauni veidi, kā nodrošināt un attīstīt mūsu Baznīcas praktisku pastāvēšanu. Tas ir tikai dabiski, ka mēs ar šiem jautājumiem saskaramies un saskarsimies turpmāk.

Ir arī citi izaicinājumi, piemēram, Baznīcas atpazīstamība, redzamība mediju telpā, it īpaši Latvijā. Mūsu Baznīca ir saistīta ar savas tautas garīgo telpu — latvieši visā pasaulē, pateicoties mūsu laika tehniskajām iespējām, klausās Latvijas radio, lasa Latvijas medijus. Tātad mums jābūt atpazīstamiem tajā vidē, lai varam runāt un parādīt sevi Latvijai piederīgo cilvēku garīgajā telpā, kas mums ir tuva jebkurā zemē, kur ir mūsu draudzes. Tas būtu arī veids, kā uzrunāt cilvēkus, kuri vēlas, bet vēl nav iesaistījušies mūsu Baznīcā, mūsu draudzēs.

Kā tu redzi iespēju Baznīcai iziet ārpus rāmjiem?

Uzskatu, ka ir kādi rāmji, kas šajā laikā vairs nav aktuāli. Mēs arvien vairāk pārkāpjam pāri dažādiem konfesionāliem un reliģiskiem rāmjiem, kļūstam arvien vairāk atvērtāki citām strāvām, un tas ir labi. Bet, protams, ir svarīgi nepazaudēt savu garīgo kodolu. Svarīgi ir, lai, mēģinot pārkāpt pāri kādiem modeļiem, shēmām, barjerām un sienām, no vannas kopā ar ūdeni neizlietu arī bērnu. Tas arī ir izaicinājums.

Mūsu Baznīcā ir ļoti dažādi garīdznieki daudzās pasaules malās, arī ar atšķirīgiem teoloģiskajiem uzskatiem, pārstāvji no dažādām teoloģijas skolām luteriskās Baznīcas ietvaros. Tas ir tikai labi. Un mēs visi kopā esam vienoti LELBP. Luteriskais pamats jāuztur, to nedrīkst pazaudēt, bet ap to jāveido plašākas robežas, ko arī sirsnībā, draudzībā un savstarpējā pieņemšanā risinām.

Tu plāno arī plašāku sabiedrības iesaistīšanu.

Uz to es arī turpinu pastāvēt un to uzsvērt. Domāju, ka Baznīcai jābūt atvērtai sabiedrībai, tās vēlmēm, tās dvēseles noskaņām, saprotošai, uztverošai. Mēs nedrīkstam galveno uzsvaru likt uz pīrāgu cepšanu, grāmatu lasīšanu, dziedāšanu, priekšlasījumiem un tamlīdzīgi. Tam visam nav nekādas vainas, tas ir jādara. Bet mūsu izaicinājums ir tajā visā nepazust. Uzsverot savas prioritātes, pieņemt tos, kas grib pieredzēt kaut ko savādāku, nekā Baznīca ir gribējusi un varējusi iepriekš piedāvāt.

Vai tev ir komanda, ar ko kopā īstenot programmu?

Baznīcas lēmējorgāns ir Virsvalde, ar ko risinām visai Baznīcai nozīmīgus jautājumus, bet tā nelemj par draudžu dzīvi praktiskā nozīmē. Ikdienā man ir svarīgi sadarboties ar cilvēkiem, kas sniedz gan padomu, gan uzņemas kādus palīdzošus pienākumus. Esmu ļoti pateicīgs vienam no šī brīža viscienījamākajiem mācītājiem Jurim Cālītim, kurš ar savu teoloģisko virzienu, atvērtību, dzīvīgumu un zināšanām gan mūsu Baznīcas vēsturē, gan teoloģijā ļāvis no viņa smelties daudz palīdzības un domu. Arī iepriekšējo arhibīskapu Laumas Zušēvicas un Elmāra Ernsta Rozīša pieredze, norādījumi un padomi man ir ļoti svarīgi. Mūsu Baznīcas lielākā struktūra pasaulē ir Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā ar Pārvaldes priekšnieci un arhibīskapa garīgo vietnieci Anitu Vārbergu–Pāži vadībā, viņas padomi ir ļoti svarīgi, viņas gadiem ilgā pieredze Baznīcas darbā ir ļoti nozīmīga. Protams, gribētos, lai komanda būtu spēcīga, plaša un darboties griboša un varoša. Ceru, ka tā būs.

Mums katram ir kādas dāvanas. Mūsu laika tehnoloģijas rīku lietošanā pilnībā uzticos preses sekretāram mācītājam Guntim Bukalderam. Un komandā ir arī Latvijas apgabala prāveste Ieva Puriņa, ar kuru ļoti labi sadarbojamies dažādos organizatoriskos jautājumos. Arī mācītāja Ivo Rodes svaigie padomi un praktiskā iesaiste mana darba atbalstā ir ļoti svarīga.

Ja katrai draudzei jābūt kā mazam Baznīcas modelītim, tad kā tas īstenojas tavā Sofijas draudzē?

Baznīcas Virsvalde ir akceptējusi, ka tā arī turpmāk būs mana draudze. Tajā nav daudz cilvēku, bet šī patiešām ir ļoti sirsnīga draudze. Esmu pateicīgs, ka esmu tajā vidē un ka Dievs ļāvis izveidoties šai kopienai. Baznīcā vēl veicami daudzi praktiski darbi, bet tā ir vieta ar brīnisķīgu perspektīvu, kas jau īstenojas dzīvē. Galvenais ir tas, ka mēs varam sanākt kopā un būt lielas uzticības gaisotnē — būt dievkalpojumā, lūgt Dievu, runāt cits ar citu, būt sadraudzībā, baudīt sarūpētos cienastus un priecāties par skaisto dabu. Tas ir brīnišķīgi! Ļoti centīšos arī turpmāk veltīt draudzei pienācīgi daudz laika, lai tur notiek ne tikai dievkalpojumi, bet arī sadraudzība ārpus dievkalpojuma. Tur ir ārkārtīgi skaista vieta un sirsnīgi, mīļi cilvēki.

Kādas tavas īpašības var palīdzēt arhibīskapa amatā?

Atvērtība tam, kas ir nepierasts vai savādāks, nenoslēgšanās, spēja vērot. Baznīcas darbu, kalpošanu dažādās pasaules vietās un situācijās var pieredzēt un saprast atbilstoši katrai individuālajai situācijai. Tas ir palīdzoši.

Kas tevī mēdz dominēt — prāts vai sirds?

Vairāk dominē sirds, bet beidzamajā laikā neizbēgami nāk apziņa, ka arī prātam jādod lielāka vieta. Ir jābūt līdzsvaram. Intuīcija ir ļoti svarīga. Arī tas, kā spēju savas iepriekšējās pieredzes pielietot dažādās dzīves situācijās. Varbūt var tā teikt — prāts un sirds savienojas intuīcijā. Kādreiz gan ir labi arī sākt kaut ko no baltas lapas…

Kādi ir tavi vaļasprieki?

Mans līdzšinējais darbs — mūzikas skolotājs — bija arī mans vaļasprieks. Kādu laiku šī nodarbošanās būs krietni jāsamazina. Tātad mūzika un Latvijas daba. Ļoti patīk braukt ar mašīnu, vienkārši braukt pa lauku ceļiem jebkurā gadalaikā.

Tavs novēlējums draudzēm.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Beidzamajos gados daudzas mūsu draudzes pārveidojušās daudz krasāk nekā iepriekšējos gadu desmitos. Dažas draudzes ir likvidētas cilvēku trūkuma dēļ, bet vietā ir arī nākušas jaunas kopas, kurās notiek dievkalpojumi. Draudze ir cilvēku kopums ar līdzīgām domām, sajūtām, interesēm, cilvēki, kas ne tikai runā vienā valodā, bet kas draudzējas. Draudze, draugi, draudzība — vienas saknes vārdi.

Vēlos, lai mēs kā draudzes būtu gan ciešās iekšējās saitēs, gan atvērti apkārt notiekošajam. Atvērti cilvēkiem, atvērti noskaņām pasaulē. Ne tādā nozīmē, ka esam gatavi uzņemt pilnīgi visu, kas notiek pasaulē. Tas nav mūsu aicinājums pieņemt visas pasaules tendences kā savas.

Novēlu, esot atvērtiem, saglabāt sevi, savu dvēseles asi un identitāti arī tad, kad draudzēs ir finansiālas grūtības, kad nav iespēju nodrošināt mācītāja kalpošanu vai sanākt kopā liela attāluma dēļ. Svarīgi, ka mēs spējam nodot citiem degsmi par to, kas ir mūsu draudze, ka, paaudzēm mainoties, spējam atrast cilvēkus, kuri grib un var darīt draudzes darbu un kuri neuztver to kā slogu, bet kā aicinājumu.

Svarīgi saglabāt to, kas mēs esam, mūsu kristīgo piederību, mūsu valodu, identitāti dažādās tās nozīmēs. Spēt redzēt to, kas notiek apkārt — Latvijas un ārpus Latvijas latviešu sabiedrības vajadzības un iespējas, dzīvot tām līdzi un sadarboties. Novēlu būt cieši saistītiem citam ar citu un tajā pašā laikā būt atvērtiem ārpus mūsu rāmjiem notiekošajam.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju