Atjaunošanās no iekšienes

Arta Skuja,
Latvijas apgabala vikāre

“Norādījumi dzīvei: Pievērs uzmanību. Brīnies. Pastāsti par to.” ¹

Lai kādā laika kategorijā domājam, vienīgais, ko varam darīt, ir laikā atpazīt Dieva klātbūtni un neklusēt. Dzīvot modri, pateicībā un atvērtībā kā daļai no plašā ķermeņa pasaulē un Baznīcā — Kristus miesā — ir garīga izvēle.

Teologs Tomašs Haliks ² šodienas laiku, kurā atrodas universālā Baznīca, salīdzina ar pēcpusdienu. Līdzīgi kā cilvēka dzīves ritumā, tā arī Baznīcā tas nav bezcerīgs beigu sākums, bet gan aicinājums uz garīgu briedumu — iespēju iet dziļumā, kur nekādi ārēji faktori nav šķērslis, bet izdevība. Kā jebkurš pagrieziena punkts — crisis, tas sevī nes milzīgu un bieži neizmantotu potenciālu.

Daudzviet baznīcas tukšojas, un tā nav “attīrīšanās”, ko spējam pieņemt ar vieglu sirdi. Pašsaglabāšanās instinkts tam liek pretoties. Tomēr, ja spējam visa veida ideālus, tostarp statistiskos, palaist vaļā, kas tad notiktu? Varbūt būtiskākais jautājums nav par to, kas Baznīcu vai draudzi “saglābs”, bet gan — kas tai ļaus dzīvot? Kā tā saglabā dzīvību? Kā iespējama atjaunošanās, kas nav tikai stratēģija vai projekts, bet autentiska pārveide no iekšienes?

Ja tā ir, ka kopīgi atrodamies “pēcpusdienā”, tad ir tikai divi virzieni: turpmāka sadrumstalotība un saiknes zaudēšana ar reālo pasauli vai iespēja attīstīt dziļāku, nobriedušāku, drosmīgāku, arī vienkāršāku un atvērtāku ticības dzīvi.

Halika atbilde “pēcpusdienas diagnozei” ir — no jauna atklāt dziļu garīgu un eksistenciālu ticības dimensiju, visā meklējot atjaunojošo, dzīvi darošo Dievu, kas ir mūsu pamats un stiprā sakņu sistēma. Kāpšana pāri savas ticības un pārliecības robežām kļūst par aicinājumu uz dialogu un atjaunotu ticību, kas spēj pārvarēt visdažādākās mēs/viņi robežas, apzināti sarunājoties, daloties pieredzē, izpratnē un resursos, cienot un mīlot daudzveidību.

Šos pavedienus nav iespējams atdalīt vienu no otra, jo citādi neveidojas grods un izturīgs vijums. Tomēr jābūt sākuma punktam — pirmajam izaicinājumam, un tas sākas ar jautājumu: kas mums ir? Nevis — kā mums trūkst?

Baznīca ir dzīvs organisms — cilvēki, Dieva mīlestības kopiena, kas top, veidojas un pārtop caur Dieva mīlestības pieredzi. Jebkura saruna par draudzi būs nepilnīga, ja tās stūrakmeni, pamatus un visas salaiduma vietas nevieno šī mīlestība. Tikai mīlestībā mēs varam piedzīvot Baznīcu kā dzīvu un pašatjaunojošu realitāti, kas sākas ar uzticību, klausīšanos, klātbūtni, ar kopīgu izvēli palikt ceļā arī neskaidrībā.

Aizvien biežāk pētniecībā un praksē, meklējot pavedienus draudzes un kopienas izpratnei, uzmanības centrā nonāk stāsts — Evaņģēlijs un cilvēka personīgais stāsts — kā rīks pieredzes līdzdalībai, no kura veidojas jaunas izpratnes. Šādas pašizziņas metodes, piemēram, naratīvpētniecība un etnogrāfiskā pieeja, praktiskās teoloģijas jomā darbojas kā spogulis un augsne. Ja uzdrošināmies jautāt un cieņpilni klausīties, uzzinām, kā domā mūsu māsas un brāļi, kā viņi ikdienā izdzīvo ticību, kādas garīgās prakses viņus stiprina, ar ko cīnās, kam tic un arī kam netic. Savienojot patiesu un dziļu klausīšanos Dieva un cilvēku stāstos, soli pa solim draudze turpina veidoties par vietu, kur tiek atzītas arī sāpīgas pieredzes — izstumšana, vardarbība, vilšanās, kā arī pateicības un priekpilnas pieredzes. Tā kļūst par uzirdinātu un porainu augsni, kurā Sējējs turpina dāsni sēt, un draudze noskārst, kur Gars vada un uz ko aicina.

Evaņģēlija un mūsu pašu stāstu mijiedarbe saliedē kopienu. Arī tā ir jaunradīšana, kurā mēs neesam pasīvi saņēmēji, bet aktīvi līdzdalībnieki — devēji, citu dvēseles dārgumu glabātāji un labā īstenotāji. Arī caur stāstiem draudze var atgūt savu dziļāko identitāti — būt par vietu, kur sastopas cilvēks un Dievs un kopīgi tiek īstenots Dieva taisnīgums un dziedināšana pasaulē, mums dāsni piedaloties Debesu Valstības atklāšanā tepat mūsu vidū caur attiecībām, kas tiecas uz vienotību.

Iespējams, tieši tur, kur dzird stāstus, izprot laiku, pieņem plaisas, saglabā cerību un dzīvo ar mīlestību, Svētā Gara darbs kļūst atpazīstams caur patiesu klātbūtnes dziļumu. Un šajā dziļumā sāk augt kāds jauns dzinums. No iekšienes — no tās pašas Mīlestības, kas bija sākumā, no rīta, pēcpusdienā un nekad nebeidzas.

1  Instructions for living a life: Pay attention. Be astonished. Tell about it. Mary Oliver, Sometimes in Red Bird (Boston: Beacon Press, 2008), 37.

2  Tomáš Halík, The Afternoon of Christianity: A Meditation on Crisis and Transformation (Grand Rapids, MI: William B. Eerdmans Publishing Company, 2019)

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju