Deportāciju piemiņas dienā, 14. jūnijā, mēs — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ļaudis — apzināmies sevi ne tikai kā svešas varas upurus. Mēs apzināmies sevi kā daļu cilvēces, kas ir pieredzējusi, cik dziļi var pazemot Dieva tēlu cilvēkā.
Vēsture nav tikai pagātne; tā ir garīga telpa, kurā Dievs mūs uzrunā šodien. Šajā garīgajā telpā šodien pieminam ciešanas, kuras radīja ļaunums un grēks, kas slēpās aiz vārdiem “politika”, “tīrīšana”, “drošība”, “progress”, “attīstība”.
Kristieši bieži jautā: kā lai patiesāk nosaucam ļaunumu vārdā; kā lai mācāmies piedot, nepazaudējot patiesību? Šie jautājumi ir aktuāli arī kontekstā ar pret Baltijas tautām 20. gadsimtā nodarītajām pārestībām.
Deportācijas nebija nejaušība; tā bija daļa no rūpīgi plānotas politikas, kas ietvēra sistemātisku tautas sabiedriskā pamata graušanu, lai salauztu tautu mugurkaulu — inteliģenci, zemniekus, ticīgos, ģimenes.
Kad cilvēkam atņem patiesības izjūtu, atmiņu un dzimto valodu, viņš kļūst viegli pakļaujams. Bet pat tad, kad svešs un naidīgs režīms tautu cenšas saliekt un iznīcināt, tās gars vēl dzīvo. Arī būdams pazemots un ievainots, cilvēks iekšēji var palikt brīvs; pat tad, ja ķermenis ir sveša režīma varā, dvēsele var piederēt Dievam. Vai mēs sevī šodien šādu iekšēju brīvību spētu rast? Vai arī esam izkaisīti ne tikai ārēji, bet arī iekšēji?
Kad domājam par bez pajumtes salstošiem un mirstošiem bērniem un veciem cilvēkiem Sibīrijā, mūsos skan 22. psalma jautājums: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” Šis jautājums brīdi pa brīdim no jauna cilvēcē atskan visos laikos; tam līdzi nākošo realitāti ir pieredzējušas arī Baltijas tautas.
Svēto Rakstu vēsts pauž, ka Kristū Dievs pats ienāk nevainīgo ciešanās un ļauj sevi padarīt arī par deportēto, izsmieto, pazemoto. Mēs varam sacīt: līdz ar tūkstošiem izsūtīto, izsūtīts bija arī Kristus. Viņš bija starp tiem, kuriem atņēma mājas, atņēma visu. Arī tāpēc padomju represiju gados dzīva palika cerība, kas nebalstās cilvēka spēkā, bet Dievā.
Tautas atmiņa nav tikai politisks akts; tā ir garīgs vingrinājums — iemācīties uzlūkot pagātni godīgi, nevis ērtos mītos.
Bet tauta, kas zaudē patiesu atmiņu, kļūst ievainojama pret jauniem meliem un jaunu vardarbību.
Mūsu ievainojumi bieži kļūst par vietām, kur visdziļāk sastopam Dieva klātbūtni. Arī Baltijas tautu vēsturē deportācijas ir viena šāda brūce. No cilvēciskā skatpunkta tās ir ciešanas un sāpes; no ticības skatpunkta — vieta, kur Kristus bija tuvu cietējiem.
Ko nozīmē piedot šādu ļaunumu? Tas nenozīmē aizmirst, attaisnot, izlīdzināt cietušo un varmāku. Patiesa piedošana nav iespējama bez patiesības atzīšanas. Nedrīkstam arī banalizēt ciešanas, sakot: “tādi laiki bija”. Piedošana kristīgā nozīmē ir naida pārvēršana taisnības meklējumos. Piedošanas grūtajā procesā sāpes un ciešanas var kļūt par centieniem pēc taisnības. Šajā procesā mēs paši mācāmies būt cilvēki — iekšēji gudrāki un skaidrāki.
Ļaunums mūsu tautas pieredzē nav bijis tikai “ārzemju okupācija”, bet arī “savējo” nodevība, bailes, klusēšana, kolaborācija. Tas ir arī brīdinājums mums, šodien, lai mēs paši nekļūtu par sistēmas skrūvīti, kas piekrīt netaisnībai; lai sargātu cilvēka cieņu — arī tad, ja tas ir politiski neērti.
Šī pieredze šodien var stiprināt mūsu kopīgo atbildību Dieva un savas brīvības priekšā.
Pieminot 1941., 1949. un citos gados padomju varas veiktās represijas, mēs nevaram palikt tikai pie ziediem, svecēm un sērīgām runām piemiņas vietās. Piemiņa kļūst patiesa, ja tā pārvēršas rīcībā un aktivitātē, kas maina šodienu. Tādēļ būsim modri pret jebkuru varu, kas sāk dalīt cilvēkus “pareizajos” un “nepareizajos”, kas runā par “attīrīšanu” no “nevēlamajiem”.
Neviens ciešanu brīdis nav Dievam vienaldzīgs; arī no apspiestības, no klusēšanas un nāves varas izaug jauna dzīve. Ar Dieva palīgu esam un būsim šīs jaunās dzīves liecinieki savā tautā, savā valstī un pasaulē.
+Kārlis
