Ir sens biblisks tēls par pilsētas sargu uz mūra. Viņš neatrodas tur bez iemesla. Viņa uzdevums ir būt nomodā, skatīties tālumā un ziņot, kad parādās ienaidnieks vai tas, ko gaida visa pilsēta. Viņš zina, ka kaut kad tam ir jānotiek. Tāpēc viņš skatās — dienu pēc dienas, uzmanīgi un atbildīgi.
Tomēr šajā uzdevumā ir arī spriedze. Horizonts ilgi paliek nemainīgs, un ar laiku sirdī iezogas jautājums: varbūt es kaut ko esmu pārpratis? Varbūt nekas nenotiks? Vai arī — varbūt viss jau sākas, tikai jāskatās vēl uzmanīgāk? It kā sarga modrība varētu paātrināt notikumus.
Bet dzīve pilsētā turpinās. Cilvēki dara savu darbu, un arī sargs zina — viņa uzdevums nav panākt notikumus, bet palikt uzticamam savā vietā.
Kristīgā dzīve bieži ir līdzīga šim sargam. Mēs zinām, ka Kristus nāks. Tas nav minējums — tas ir apsolījums. Tāpēc kristietis ir aicināts dzīvot nomodā. Taču tad rodas jautājums: ko nozīmē būt nomodā? Vai tas nozīmē tikai skatīties debesīs un mēģināt saprast laikus?
Tieši tādā brīdī mēs sastopam mācekļus Apustuļu darbu grāmatas pirmajā nodaļā. Viņi stāv un skatās debesīs. Un tieši tad viņi dzird ne tikai apsolījumu, ka Kristus nāks, bet arī norādījumu, kā dzīvot līdz tam — ne bailēs un nemierā, bet uzticībā, kā Viņa lieciniekiem pasaulē.
Var teikt, ka Apustuļu darbu grāmata iesākas un noslēdzas ar Dieva valstību. Tā iesākas ar vēsti, ka pēc augšāmcelšanās Jēzus 40 dienas satikās ar saviem mācekļiem un runāja par Dieva valstību (Apd 1:3), un noslēdzas ar ziņu, ka apustulis Pāvils divus gadus Romā sludināja Dieva valstību un mācīja par Kungu Jēzu Kristu (Apd 28:30–31).
Zinot, ka mācekļi bija bijuši kopā ar Jēzu aptuveni trīs gadus un lasot, ka vēl pēc savas augšāmcelšanās Jēzus 40 dienas tiem stāstīja par Dieva valstību, mēs varētu domāt, ka beidzot mācekļiem Dieva valstības tēmai vajadzētu būt skaidrai. Taču tas vēl nenozīmē, ka mācekļi šo vēsti bija patiešām sapratuši. Mācekļi vēl aizvien dod priekšroku savai sākotnējai versijai: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Jautājums parāda, cik grūti cilvēkam ir atlaist savus priekšstatus par Dieva valstību. Kādā dziesmā ir vārdi: “Cilvēks vēl aizvien dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt un ignorē pārējo.”
Arī šodien cilvēkiem ir kārdinājums vairāk meklēt slepenas zīmes un scenārijus nekā uzticēties Kristum.
Taču Jēzus atbilde mācekļiem ir: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.”
Vai ievērojāt, ka Jēzus nemaz tieši neatbild uz mācekļu jautājumu par Israēla varas atjaunošanu, lai valdītu pār pārējām tautām? Tā vietā Viņš paziņo, ka nav mūsu darīšana zināt laikus, kas ir tikai Dieva ziņā, bet Dievs sūtīs Svēto Garu, lai mācekļi liecinātu par Jēzu gan Jeruzālemē, gan tuvās un tālās vietās.
Ņemot vērā iepriekš lasīto, es vēlos izteikt vienu minējumu — kad cilvēku pārņem bailes vai nedrošība, rodas kārdinājums meklēt slepenas zīmes un aprēķinus. Taču Svētais Gars mūsu skatienu atkal un atkal vērš nevis uz sensacionāliem minējumiem, bet uz Kristu. Kad Svētais Gars caur Evaņģēliju uzrunā cilvēku un piepilda viņa sirdi un domas, Viņš māca neiestrēgt bailēs un nepazust minējumos par gala laika scenārijiem, bet dzīvot uzticībā Kristum. Jēzus teica, ka Svētais Gars atgādinās mums par Viņu, Viņa vārdiem un darbiem, un dos spēku un vēlmi liecināt par Viņu, līdzīgi kā to darīja apustulis Pāvils.
“Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm.”
Jēzus tiek pacelts un mākonis to uzņem. Vai tas ir burtisks notikuma apraksts vai teoloģisks? Redziet, Bībelē vairākkārt ieiešana mākonī saistās ar ieiešanu Dieva sfērā, tiešā Dieva klātbūtnē. Mozus kāpa kalnā un iegāja mākonī, no kura dzirdēja Dieva balsi (2Moz 24:16, 18). Salamana tempļa iesvētīšanas dievkalpojumā Kunga godība mākoņa izskatā piepildīja templi. 1. Ķēniņu 8:10–11 lasām: “Kad priesteri izgāja no svētvietas, mākonis piepildīja Kunga namu, un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Kunga namu.” Ņemot vērā iepriekš teikto, iespējams, ka Jēzus uzņemšana debesīs ir apzināti aprakstīta teoloģiski, lai apliecinātu notikuma nozīmīgumu. Tas nav mēģinājums aizstāt vēsturi ar simboliem. Tas ir mēģinājums pateikt, kas šajā notikumā patiesībā notika.
Interesanti, ka tā laika pasaulē uzkāpšana debesīs nebija nekas jauns vai nedzirdēts. Romas imperatori pēc viņu nāves tika pasludināti par dievišķiem. Pēc imperatora nāves un publiskām bēru ceremonijām parasti no bēru ugunskura tika palaists ērglis, kas simboliski aiznesa imperatora dvēseli uz debesīm. Tas bija oficiāls rituāls un kultūras ticējums, ka pēc nāves imperatora dvēsele uzkāpj debesīs, lai pievienotos dieviem.
Lai gan mīti par Romas imperatoru uzkāpšanu debesīs daļēji līdzinās Jēzus debesbraukšanai, (tas ir, cilvēks pēc nāves tiek pacelts dievišķā sfērā), kristīgā tradīcija apzināti saprata Jēzus debesbraukšanu kā kaut ko principiāli citu nekā imperatoru dievišķošanu.
Atšķirībā no Romas imperatoriem, Jēzus netiek “padarīts” par Dievu pēc nāves ar kādu publisku paziņojumu — Viņš jau ir Dieva Dēls pirms iemiesošanās un atgriešanās debesīs ir Viņa paaugstināšana pie Tēva godībā pēc augšāmcelšanās. Līdz ar to Kristus debesbraukšana ir Viņa cilvēciskās dabas paaugstināšana un reizē apsolījums, ka arī cilvēce reiz tiks iecelta godībā. Tas nozīmē, ka kristietības centrā nav “dvēseles nemirstība”, bet miesas augšāmcelšanās, kā to apliecinām Apustuļu ticības apliecībā.
Protams, Jēzus uzņemšana debesīs visiem mācekļiem bija liels un negaidīts piedzīvojums, lai gan Jēzus par to bija runājis pirms tam vairākkārt. Notikums bija tik spilgts, ka mācekļi uz mirkli aizmirsa visu pārējo, viņi stāvēja kā sastinguši, raugoties debesīs uz mākoni, kurš pirms mirkļa uzņēma Jēzu. Bībelē lasām:
“Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.””
Šis notikums ir ļoti nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Debesbraukšana nav vienkārši stāsts par Jēzus aiziešanu no šīs pasaules. Tā ir Kristus ieiešana Tēva godībā un valdīšanā. Šeit piepildās Daniēla grāmatas 7. nodaļā aprakstītais redzējums par Cilvēka Dēlu, kas nāk pie Sirmgalvja, lai saņemtu varu, valstību un godu (Dan 7:13–14). Un sākas Daniēla 2. nodaļas 44. pantā pravietotās Dieva valstības izaugsme, kas piepilda visu zemi.
Jēzus tiek uzņemts debesīs cilvēka miesā, tā apliecinot, ka Dieva mērķis nav radības atmešana, bet debesu un zemes atjaunošana un vienošana Kristū. Debesbraukšana nav stāsts par Kristus prombūtni. Tieši pretēji — Kristum ieejot Tēva godībā cilvēka miesā, pasaulei tiek dots Svētais Gars, kas dara mūs par jaunās radības dalībniekiem. Viņš nav atstājis savu Baznīcu vienu. Viņš turpina būt klātesošs savā Vārdā, Kristībā un Svētajā Vakarēdienā, caur kuriem Svētais Gars rada ticību, piedod grēkus un dara mūs par Kristus miesas locekļiem. Kristīgās cerības galamērķis nav aizbēgšana no pasaules, bet visas radības atjaunošana.
Tādēļ arī Dieva valstība nav tikai kaut kas “garīgs” šaurā nozīmē. Tā nav teritorija vai politiska vara. Tā ir Dieva valdīšana, kas ienāk pasaulē caur Jēzu Kristu — atjaunojot cilvēkus, attiecības un visu radību. Tā skar visu cilvēka dzīvi — mūsu miesu, mūsu attiecības, mūsu ikdienu. Saskaņā ar Jēzus vārdiem tieši mūsu savstarpējā mīlestība liecina par to, vai esam Viņa mācekļi (Jņ 13:35). Tāpēc Baznīca kļūst par zīmi Dieva jaunajai radībai — vietu, kur tiek sludināts Kristus Evaņģēlijs un dalīti Viņa žēlastības dārgumi kā liecība Viņa klātbūtnei mūsu vidū.
Un tomēr Dieva valstība vēl nav atklājusies pilnībā. Eņģeļi mācekļiem atgādina, ka Kristus reiz atgriezīsies redzami un fiziski — tāpat kā Viņš tika uzņemts debesīs. Tādēļ kristīgā dzīve notiek starp “jau” un “vēl ne” — starp Kristus debesbraukšanu un Viņa atnākšanu godībā.
Šajā laikā Baznīca ir aicināta liecināt par Jēzu Kristu gan ar savstarpēju mīlestību, gan ar nesavtīgu kalpošanu citu labā Viņa vārdā.
Summējot iepriekš teikto, Debesbraukšana nav stāsts par Kristus aiziešanu, bet par Viņa valdīšanu. Jaunā radība jau ir sākusies, mums tiek dots Dieva Gars, un mūsu dzīvei miesā un savstarpējām attiecībām ir paliekoša nozīme. Tā mēs ar savu dzīvi un vārdiem liecinām par Jēzu Kristu un Dieva jauno radību.
Bet ko dara mācekļi tālāk? Bībelē lasām:
“Tad viņi atgriezās Jeruzālemē no tā sauktā Olīvkalna, kas no Jeruzālemes ir sabata gājiena attālumā. Pārnākuši viņi uzkāpa augšistabā … Viņi bija vienprātīgi neatlaidīgā Dieva lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un viņa brāļiem.”
Pārsteidzoši, ka šajā aprakstā nav gandrīz nekādu emociju. Viņi atgriezās, viņi uzkāpa augšistabā, viņi bija vienprātīgi Dieva lūgšanā. Ir sajūta, ka viņiem visa todien pārdzīvotā bija daudz par daudz. Jēzus bija atteicies sniegt viņiem jebkādus laikus vai datumus un bija uzticējis tādu uzdevumu, ka galva reiba, iedomājoties, ko tas var prasīt. Viņi vēl nesaprot, kā tas viss notiks. Viņiem nav skaidra plāna. Nav stratēģijas. Nav drošības sajūtas.
Ir tikai apsolījums par Svēto Garu. Diezin vai viņiem bija skaidrs, ko viņi gaida, kas tas īsti ir. Viņi tikai cerēja, ka atpazīs, ka tas ir tas, kad tas atnāks. Un tomēr tieši šādus cilvēkus Svētais Gars vēlāk pārvērtīs drosmīgos lieciniekos.
Divas lietas mācekļi bija iemācījušies — lai kas ar viņiem notiktu, turpmāk turēties kopā, piedzīvot notiekošo visi kopā. Un būt kopā neatlaidīgās lūgšanās. Tā viņiem pašiem to pat neapjaušot, radās divas kristīgās Baznīcas raksturiezīmes — kopā būšana un kopīgas lūgšanas.
Noslēgumā Lūka uzskaita pirmās kristīgās draudzes locekļu vārdus — tie ir vienpadsmit apustuļi. Viņi ir tie, kas redzēja Jēzus uzņemšanu debesīs un tagad pulcējas augšistabā uz lūgšanām.
Lūka īpaši piemin, ka augšistabā kopā ar apustuļiem bija arī sievietes, Jēzus māte un Viņa brāļi. Tie paši ģimenes locekļi, kuri agrāk Viņu nesaprata*, tagad ir kopā ar draudzi lūgšanā. Lai gan evaņģēliji to tieši nepasaka, šķiet, ka arī viņi bija sākuši ticēt. Arī tas ir Kristus augšāmcelšanās notikuma auglis. Tā kā viņi tagad turējās kopā ar pārējiem mācekļiem, iespējams, arī viņi bija Jēzus debesbraukšanas aculiecinieki un kopā ar visiem gaidīja Svētā Gara dāvanu.
Kristīgā dzīve nav bezdarbīga debesu vai zemes notikumu vērošana. Mēs nezinām laikus un stundas. Bet mēs zinām Kristu.
Tāpēc Baznīca turpina pulcēties ap Kristu — lūgšanā, Evaņģēlija pasludināšanā, Vārdā un Sakramentā, kalpojot, mīlot un liecinot. Kā sargi, kas zina — Kungs nāks. Un līdz tam Viņš nav mūs atstājis vienus — Viņš nāk pie savas Baznīcas Vārdā un Sakramentā.
Āmen.
Guntis Bukalders,
Rīgas Evaņģēliskās draudzes un Vidusanglijas draudzes mācītājs
Debesbraukšanas dienā
____________
* Skat. Jņ 7:5; Mk 3:21; Mt 13:55-57. (1Kor 15:7 apliecina, ka vismaz vienreiz pēc augšāmcelšanās Jēzus parādījās savam brālim Jēkabam.)
