“Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi.” (Jes 65:17)
Latvijas neatkarības stāsts ir ne tikai par valsts robežām un institūcijām, bet par mūsu atbildību un mūsu iekšējo brīvību Latvijā un pasaulē.
Jo Latvijas brīvība nav tikai datums kalendārā un savs karogs vējā. Tā nav abstrakti sapņi, bet konkrēti uzdevumi. Tauta, zeme un valsts — tie nav tikai skaitļi. Tas ir kopienas gars. Bet arī skaitļi ir svarīgi — jo aiz katra skaitļa stāv cilvēks: bērns, māte, tēvs, līdzcilvēks šeit un tagad… Un aiz katra skaitļa stāv daļa no mūsu zemes, daļa no mūsu dzīves.
Mēs svinam savas valsts svētkus laikā, kad Latvijas politiskā vide ir sašķelta, bieži ciniska, uzticēšanās izsīkst, ekonomiskās plaisas pieaug.
Mēs visi gaidām Latvijas Saeimas vēlēšanas, kas notiks jau pavisam drīz. Gaidām un ceram uz pārmaiņām, jo mums vēl arvien tik ļoti pietrūkst jēgpilnas sadarbības starp konservatīvismu un atvērtību, starp stabilitātes un progresa aizstāvjiem. Un ir prieks par katru situāciju, kurā šāda sadarbība īstenojas.
Vēl arvien redzam, kā dažādos projektos pazūd Latvijas cilvēku lielākajai daļai neiedomājamas naudas summas; Latvijas izglītības sistēma nevar beigt maldīties dažādu “uzlabojumu” džungļos; turpinās “apburtais loks”, kurā no vienas puses tiek aizvērtas skolas, jo nav cilvēku, un no otras puses — samazinās cilvēku skaits, jo tiek aizvērtas skolas. Latvijas mežu, ūdeņu un augsnes noslogojums kļūst aizvien redzamāks, cilvēkos ir pamatotas bažas par lēmumu pieņēmēju godprātību enerģētikas jautājumos, piemēram, attiecībā uz vēja ģeneratoru izmantošanu Latvijas dabas vidē. Zeme, meži, lauki, debesis nav atdalāmi no cilvēka. Mūsu senči zemi uztvēra kā dzīvu, svētu dāvanu. Vai šodien lauki ir dzīvības pilni, vai tie ir mājoklis dzīvībai, klusumam, vai tie ir Dieva tuvuma vieta? Vai arī tie ir pārslogoti ar ķīmiju un monokultūrām; vai meži, upes, ezeri un jūra nav kļuvuši tikai par kubikmetru skaitļiem un piesārņoti ar mūsu alkatību?
Mūsu sabiedrība vēl arvien noveco, dzimstība samazinās, vēl arvien ir jaunieši un ģimenes, kas meklē mājas citur pasaulē. Kāds mans paziņa no Lietuvas nesen man vaicāja: “Kur Latvijas mazpilsētās, ciemos un laukos ir pazuduši cilvēki?” Jā, vēl arvien mēs mēdzam braukt prom gan ārēji, gan iekšēji — uz vienaldzību, pliekanību un sarkasmu.
Tajā pašā laikā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienas jautājumi ir: vai esam brīvi no mazas tautas mazvērtības kompleksiem, no savstarpējas skaudības, no kārdinājuma uzskatīt, ka “šī valsts nav mana darīšana”?
Mēs paši, nevis tikai valdība un ierēdņi (kuriem dažādu iemeslu dēļ tas izdodas dažādi…), varam vairāk paust un pierādīt, ka Latvijas vieta pasaulē ir ne tikai kā mazai tautiņai un valstiņai Eiropas attīstības rādītāju lejasgalā…
Arī mūsu diasporai jābūt daļai no šīs tapšanas — ar idejām, ar ekonomisku, politisku, kultūras un garīgu līdzdalību! Ja diaspora nes Latviju sirdī un savas dzīves izpausmēs, ja valodu, dziesmas, stāstus, atmiņas nodod saviem bērniem — tai jābūt un tā var būt Latvijas turpinājums, nevis Latvijas zaudējums.
Mēs šodien domājam par Latvijas demogrāfijas krīzi, novecojošu sabiedrību, aizbraukušajiem. Tie ir sāpīgi vārdi, bet tos nedrīkst apklusināt. Demogrāfija nav tikai bērnu skaits. Tas ir jautājums par to, vai mēs ticam savai, savas tautas, zemes un valsts nākotnei. Vai ticam, ka šajā zemē ir vērts dzīvot, strādāt, mīlēt, radīt bērnus un veidot tos par cilvēkiem, kas spēj stāvēt taisni?
Patiesi nobriedusi tauta nebaidās no citiem, bet arī neizšķīst. Būt latvietim – tas šodien nenozīmē aizvērties pasaules priekšā, bet drosmīgi ienest pasaulē Latvijas tēlu un vairot tās sasniegumus. Jo Dievs katrai tautai ir devis savu seju, savu balsi, savu aicinājumu. Kāds tas mums ir šodien?
Svēto Rakstu apsolījums par “jaunām debesīm un jaunu zemi” pie mums piepildās katru reizi, kad iestājamies par taisnīgumu Latvijā un pasaulē, kad sakopjam vidi, iestādām koku, iemācām bērnam latviešu dziesmu, lūgšanu; kad Latvijā vai diasporā dzirdam: “Es gribu, lai manā Latvijā, manā dzīvē, manā ģimenē, manā ciemā, manā pilsētā, manā valstī veidojas kas jauns, vērtīgs, skaists.” Tās lai ir zīmes mūsu centieniem un mūsu līdzdalībai radošajā darbā, ko veic pats Dievs, veidojot arvien jaunas debesis un jaunu zemi Latvijā un pasaulē.
Skaistus, gaišus, svētītus, radošus un iekšēji piepildītus Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas svētkus Latvijā un diasporā!
+Kārlis Žols
LELBP arhibīskaps
