Mūsu Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē garīdzniekiem katram ir savas dāvana un spējas, katram – savas pieredzes. Mūsu laikmets nāk ar arvien jaunām iespējām šīs dažādās mūsu garīdznieku spējas un pieredzes atklāt un no tām mums visiem arī bagātināties. Tādēļ vēlamies dalīties ar mūsu garīdznieku svētrunām un sprediķiem, tā labāk iepazīstot viens otru no dažādām pasaules malām, kur ir mūsu draudzes un draudžu kopas.
Publicējam šī gada 12. aprīlī Aizputes Sv. Jāņa baznīcā LELBP diakones amatā ordinētās Daces Priedes sprediķi, kas ir spēcīga personīga liecība par Dieva vadību dzīves ceļā un diakones Daces Priedes atsaukšanos Dieva aicinājumiem.
“Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lk 17:10)
Šis nebūs klasisks sprediķis, bet ceru, ka saprotams. Par mani un ne tikai. Mans ceļš uz kalpošanu ir bijis kā kāpiens kalnā (ieskaitot ripošanu lejā). Ja mana ceļa sākumā kāds būtu teicis, ka būšu mācītāja, vismaz māc. p.i., es būtu bijusi dusmīga vai smējusies līdz asarām. Jā, ar Tēvreizi mani iepazīstināja vecāmamma, kad mani, bailīgu bērnu, mocīja nakts murgi. Taču tolaik iešana baznīcā — neiespējami, jo Ziemassvētkos pie baznīcām stāvēja skolotāji un atzīmēja tos, kas tur centās iekļūst. Taču pieaugušā vecumā, kad paliku viena ar 3 bērniem bez dzīvesvietas, būtībā bez darba, tad vienīgais, kas atlika — meklēt aizstāvi. Vecāmamma teica, ka tas ir Kristus. Viņa neteica, ka tas ir no Jņ 14:26. Bet nu es zinu, ka tas ir tā. Dīvainā kārtā mans skolotājs un pēcāk draugs Modris Plāte mani kaut kā uzreiz pieņēma un akceptēja. Bez garām mācībām (RE, KĀ — tik nelikumīgi!) nokristīja, uzreiz iesvētīja un pielika pie darba. Pavisam īsi — pirmā dievgalda (kristības) laikā
mani pārņēma vīzija, ka debesis atveras un visa Dieva mīlestība un gaisma nolīst pār mani. Patiesi, Kristus ir pasaules gaisma (Jņ 8:12), emocijas neteikšu, tās ir jau aprakstītas manā 2. grāmatā Kamenes uz stīgām. Viss pārējais bija tikai pateicība par šo mīlestību un gaismu. To visu es sapratu krietni vēlāk. Pateicoties Modra Plātes dotajām grāmatām, sarunām un atbalstam, es turpināju rāpot uz augšu. ES ESMU Ceļš (Jņ 14:6) — pa kuru es toreiz sāku iet, arī nesaprazdama, kas tas ir. Pavisam drīz mācītājas Rubļevskas (arī manas skolotājas un draudzenes vadībā) jau kalpoju altārī. Šajā laikā aizgāja mūžībā manu draugu meitiņa — nekristīts zīdainis, kuru, ierodoties uz bērēm, mani palūdza izvadīt kristīgi (laicīgam izvadītājam klātesot). Pēc bērēm es, kas zinu, kā ir zaudēt bērnu, nevarēju beigt raudāt un sabrukt. Tobrīd bija atvērušies otrie evaņģēlistu kursi un Dace Rubļevska mani komandēja mācībām. Tas bija svētīgs un grūts laiks. Apstākļus neaprakstīšu — šīsdienas cilvēkam — murgaini. Bet viss notika Dievjauši. Es jutos TIK pateicīga par to mīlestības brīnumu, ko saņēmu kristībās, ka vienkārši nespēju nedarīt. Bija jādara. Tieši tāpēc šī rakstu vieta: “tu necienīgais kalps…”
Ja reiz es nolēmu sekot Kristus pēdās, tad man ir jādara, ne tikai jāsprediķo. (Lk 6:46) Kā lai es kāpju kancelē un stāstu draudzes cilvēkiem par rakstu vietām, kuras es neizprotu un nekad neesmu darījusi. Kā lai es mudinu sekot Kristum, ja pati to nedaru? Kā lai stāstu baznīcēniem par rakstu vietu: “Kas uzņem šādu bērnu savā namā”? (Mt 18:5) Cik grūti mīlēt svešu bērnu — es to mācījos uz savas ādas. Es ne tikai teorijā zinu, kas tas ir. Kā lai stāstu par ienaidnieku mīlēšanu (Mt 5:44), ja nezinu un nesaprotu, kā piedot (Lk 6:27+) cilvēkam, kurš man darīja gauži. Kā lai stāstu par grēku (Rom 6:20), ja nezinu, cik tas spēcīgs. Ai, es zinu! Kā lai runāju ar atkarīgiem cilvēkiem (te paldies skolotājam Mārim Ķirsonam), ja man nebūtu saprašanas, kas tas ir? Gadiem kalpoju bezpajumtnieku (bomžu) patversmes Zilā Krusta vīriem, cenšoties palīdzēt tiem saprast, ka Dievs viņus nav pametis. Kā runāt ar mirstošiem (Jņ 14:27), ja tev nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir? Jā, es zinu, Dievs man parādīja arī to. Kā runāt ar tiem, kam nav māju, nav darba, nav gribas un nav saprāta? Kā palīdzēt “ērkšķu” meitenēm*? Ne es to visu gribēju, izvēlējos — man deva un es ņēmu (Lk 22:46).
Reiz es runāju ar kādu mācītāju un teicu, ka būtu labi, ja visi jaunie mācītāji pirms ordinācijas solījuma vismaz kādu gadu pastrādātu pansionātos, patversmē, bērnunamos, vēža slimnīcā, (un ne jau pasēdēt Kapelā), paliatīvā aprūpē, pabūtu pie garā vājajiem (nenormāli grūti) un tikai tad saņemtu iesvētīšanu par mācītāju. Es nevaru/nedrīkstu prasīt no otra to, ko pati nedaru. “Kas grib būt kungs, lai mācās būt kalps” (Mt 20:27). Nepazīstot sāpes, nevar mierināt sāpināto. Tad mācītājs uz mani paskatījās un jautāja — vai ir vēl kas, ko tu nezini/nedari? Teicu, ka daudz nezinu, vēl neesmu bijusi leprozorijā (3Moz 14) un labprāt kalpotu tur. Diemžēl tā vairs nav, BET… Es gāju, kur mani pasūtīja, uz mazām, “nerentablām” draudzēm un priecājos, ja izdevās. Gāju arī tur, kur mani nesūtīja, dažkārt aizrādīja, taču darīju pēc sirdsapziņas un priecājos, ja netraucēja. Tas, ka esmu rakstniece un režisore, darīja mani atpazīstamu un cilvēki vērsās pie manis tad, kad nebija citas izejas. Joprojām cenšos palīdzēt “ērkšķu” meitenēm, man ir draudzene (ārpus ērkšķu projekta), kas palika viena bez mājām un darba ar 5 bērniem — šobrīd viņai klājas labi! Vadu māju dievkalpojumus, eju pie tiem, kam nav svarīgi, vai man ir mācītājas papīri, un cik liels manam parakstam oficiālais svars.
Kad mani ieveda evaņģēlistes amatā, kur citi teica “es apsolu”, es teicu — es centīšos. Es nespēju savam mīlestības Dievam solīt to, ko nezināju, kas tas ir, bet es centos. Šajā Lieldienu laikā notiek mana sava veida augšāmcelšanās, lai gan joprojām uzskatu, ka tā ir manu senāko nopelnu nepelnīta atzīšana, es nezinu vai varu/drīkstu teikt cietu: “Jā, es solos”. Varu teikt — centīšos. Es visticamāk nedibināšu jaunas draudzes, es nebraukšu ārzemju misijās uz Indiju, es nelasīšu rakstus svešvalodās, man bieži nebūs spēka, bet es centīšos. Es gribu dalīties ar to, ko zinu, ko māku, ko saprotu. Tieši tāpēc es negribēju (un tā bija mana griba) būt par mācītāju, jo uzskatu, ka tik augsta pagodinājuma cienīga neesmu. Jau diakones amats ir augsts. Es esmu necienīgs kalps, kas uzdrīkstas kalpot (vienalga, ar papīriem vai bez) tiem, no kuriem daudzi, ne visi, novēršas, vismaz izliekas neredzam. Jo ne jau amats nosaka, kas esi. Ārsts palīdz ar zināšanām, ne papīra diplomu.
Es atgriežos arī tāpēc, ka pavisam nesen pārdzīvoju smagu dvēseles krīzi, ko zina tikai Dievs. Īsts tuksneša laiks, tāds izmisums, ka pat es domāju — Dievs mani atstājis. Es gulēju savā bedrē pelnos. (Noripoju no sava kalna ar joni) (Ījaba 4:14, 15). Taču gulēt pelnos man nav pirmā reize, pēc pieredzes zināju, ka krīzi var pārvarēt, tikai ejot ar to cīņā, nevis kliedzot un raudot spilvenā. Kad iznācu no psihoterapeita (tik tālu gan!), es pacēlu acis pret debesīm ar domu, ka nevienam cilvēkam neļaušu ar sevi manipulēt. Man būs tikai Kristus (Flp 4:13). Ja man ir Kristus, tad man ir cerība. Un spēks! (Ef 5:14) Tāpēc es 69 gados ieguvu pirmās šofera tiesības, jo visi un arī es pati teicu, ka tas nav iespējams. Cik grūti gāja, neteikšu! Un nu es cīnos (ar sevi) arī ar un par savu atgriešanos kalpošanā. Te kāds varētu jautāt — kāpēc šeit nav mana ģimene? Viņi domā, ka man vajag norimt, ka esmu domāta mieram, klusumam un zeķu adīšanai (sarkasms), viņi mīlestībā pret mani domā, ka man tas viss būs par grūtu un mani tāpēc neatbalsta. Piekrītiet — nav viegli atgriezties, nav viegli pēc 10 gadu sabata atsākt visu 70+ gados. Tas ir kā lēkt no lidmašīnas okeānā — tas ir, bail neattaisnot uz mani liktās cerības. Katru vakaru pirms aizmigšanas es runāju ar Dievu un saku: “Ja tā ir Tava griba, tad ņem mani beidzot mājās, es gribu mājās! Tikai, lūdzu, lai nesāp (tā lūdza vecmāmiņa, tā aizgāja mamma). Ņem mani miegā. Un sargi manus mīļos! Lai nesāp viņiem! Saudzi viņus!”
Ko vēl varu teikt: kad esmu visu izdarījusi, saku: “Dievs, es, Tavs necienīgais kalps, esmu gatavs sākt visu no gala.”
Ar dievpalīgu?
Lasījumi: Vecā derība: Ps 42:2-6; Jaunā derība: Mt 9:37-38
__________
* Raidījums Latvijas TV “Caur ērkšķiem uz… “, kur sievietēm ar problēmām — alkoholu, narkotikām, vientuļām mātēm utt. cenšas palīdzēt mainīt dzīves virzienu, dot dzīvei jēgu.
