Mīļie tautieši!
Kristus ir augšāmcēlies! — Patiesi, Viņš ir augšāmcēlies!
Šos vārdus šodien izrunājam ne tikai baznīcās, bet arī lidostās un dzelzceļa stacijās, Latvijā un arī svešu valodu un kultūru vidē. Lieldienu vēsts mūs sasniedz tur, kur mēs dzīvojam.
Augšāmcelšanās stāsts notiek nevis ārpus vēstures, bet tieši tajā: konkrētā vietā, konkrētā laikā, konkrētā politiskā spriedzē. Jēzus augšāmceļas nevis, lai mūs izņemtu no šīs pasaules, bet lai šo pasauli sāktu pārvērst “no iekšpuses” — un, lai to darītu arī mēs paši.
Lieldienas ir apliecinājums: mūsu pasaule, cilvēki, arī mūsu valoda — arī svešumā — ir svarīgi Dievam. Tādēļ Viņš pats ienāk šajā pasaulē — mūsu pasaulē, iet cauri nāvei un atdzimst jaunā dzīvībā.
Neticība mūsu laika cilvēkos bieži nav cinisms, bet neizpratne par Dievu, kas šķiet klusējam pasaules sāpju vidū. Bet Lieldienu ticība nav lēts optimisms; tā dzimst starp Lielo Piektdienu un Augšāmcelšanos. Tieši šajā starpstāvoklī arī bieži norit mūsu dzīve: starp “viss ir beidzies” un tomēr jaunu sākumu.
Lieldienu rīts nav tikai “toreiz pirms 2000 gadiem”. Tas nāk ar jautājumu: kur šobrīd manā dzīvē Dievs veļ nost akmeni?
Latviešu teologs, mācītājs, vēsturnieks, filosofs Haralds Biezais (1909–1995), pētot seno baltu reliģiju, parādīja, cik dziļi mūsu tautas dvēsele ir saistīta ar dabas atmodu, gaismas un tumsas maiņu, ar pavasara augšāmcelšanos. Latviešu tautas paražas bieži runā par gaismas uzvaru, par saules atgriešanos, par dzīvības uzplaukumu pēc ziemas.
Tas rezonē ar Evaņģēliju: Lieldienu rīts ir kā iekšējs pavasaris, kad cilvēks varbūt kādā dievkalpojumā vai arī savā mazajā virtuvē savā mītnes zemē dzird un sevī ielaiž vārdus: “Kāpēc tu meklē dzīvo starp mirušajiem? Viņš nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies.”
Latviešu dzejnieki un domātāji daudzkārt ir runājuši par spēju augšāmcelties no drupām. Atcerēsim Raiņa “Uguni un nakti” — caur tumsu uz gaismu; vai Zentas Mauriņas pārliecību, ka ciešanas var kļūt par garīgu spēku, ja tās tiek nestas mīlestībā un cerībā! Latviešu vēsture — ar kariem, trimdu, okupāciju, izsūtījumu — jau pati par sevi ir viena liela “Lieldienu drāma”. Mēs zinām, ko nozīmē iet cauri Lielajai Piektdienai…
Šobrīd, kad daudzi mūsu tautieši dzīvo diasporā, tiem nav sveša atšķirtība, dubultā identitāte, tiem ir bērni un mazbērni, kas vairs nepārvalda latviešu valodu, daudziem arī tagad ir ilgas pēc mājām.
Lieldienas šeit nes ļoti konkrētu vēsti: arī diaspora var būt augšāmcelšanās vieta. Svešumā var piedzimt ticības, solidaritātes, latviskās identitātes formas.
Kristus nav pagātnes personība, bet Dzīvības Centrs, kas tur kopā laiku un telpu. Diasporas dzīvē tas nozīmē: mūsu vienotība kā latviešiem nav tikai valoda, asinis, karogs. Mūs var un grib vienot pats Augšāmceltais Kristus, kas vieno tos, kas ir Latvijā, un tos, kas izklīduši pa pasauli; vieno paaudzes — vecvecākus, kas atceras otro pasaules karu, tos, kas atstājuši Latviju pēdējos gados un gadu desmitos, un viņu bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus, kas dzimuši Īrijā, Vācijā, Norvēģijā, citur…; vieno ievainoto ticību ar jaunu sākumu — arī tiem, kuru, modernā valodā sakot, ekspektācijas varbūt Baznīca ir pievīlusi.
Lieldienas ir īpašs brīdis, lai mēs pārdomātu: ko nozīmē Augšāmcelšanās šeit un tagad, arī šajā diasporas dievkalpojumā, arī šajā svešajā pilsētā? Kas manī šodien ir aicināts augšāmcelties? Varbūt drosme runāt latviešu valodā arī tur, kur tā skan dīvaini; varbūt aicinājums kļūt par tiltu starp latviešu kultūru un zemi, kurā dzīvoju…
Čehu teologs Tomáš Halík saka: “Augšāmcelšanās ticība nav atbilde tiem, kam viss ir kārtībā, bet tiem, kuri reiz ir piedzīvojuši sabrukumu.” Tieši tur var sākties Augšāmcelšanās.
Diaspora var būt vieta, kur mēs apzināti savienojam latviskās tradīcijas ar dziļu kristīgo saturu; pulcēšanās uz Lieldienu dievkalpojumu mūsu draudzēs var kļūt par telpu, kur dzirdam viens otra stāstus — kā Dievs ir darbojas mūsu dzīvē, lai arī kur mēs būtu.
Un Augšāmcelšanās nav vienreiz gadā — tā, piemēram, ir katru reizi, kad atveram durvis vientuļam tautietim svešumā. Tad Lieldienas kļūst taustāmas.
Arī mūsu paaudze, mūsu diaspora, mūsu tauta ir aicināta dzīvot kā Lieldienu cilvēki: nevis kā tie, kas bēg no izaicinājumiem, bet kā tie, kas iet tiem pretī un tā pasaulē ienes gaismu; ne kā tie, kas izmisīgi turas pie pagātnes, bet kā tie, kas no pagātnes sāpēm ļauj Dievam radīt ko jaunu; ne kā tie, kas sevi definē kā upurus, bet kā tie, kas atklāj sevī un citos Augšāmcelto.
Kristus Augšāmcelšanās nav tikai “reliģisks notikums”; tā ir patiesība par šo dzīvi — par mums un Dievu šajā dzīvē. Lai šī patiesība sasniedz katru no mums — lai arī kādā pasaules malā mēs būtu!
Lai Kristus — Augšāmceltais, arvien ir mūsu katra un mūsu tautas iekšējā saule — lai kur mēs būtu!
Kristus ir augšāmcēlies! — Patiesi, Viņš ir augšāmcēlies!
+Kārlis
