Viņam vēteklis ir rokā, un Viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī. Mt 3:12
Jānis Kristītājs, pēdējais Vecās derības pravietis, atsaucas uz kulšanas klonu kā vietu, kur Dievs satiek cilvēkus pēdējā, galīgā tiesā. Tālāk Jaunajā derībā šis tēls tik tieši minēts netiek, tam pārtopot daudz vispārīgākā ražas vākšanas simbolismā: nezālēs, kas iesējušās starp kviešiem (Mt 13:24–30, 36–43) un Cilvēka dēla līdziniekā ar asu sirpi rokās (Atkl 14:14–20). Kuļamais klons paliek piederīgs Vecās derības stāstījumam, kurā tam ir dziļa nozīme.
Templis tika celts vietā, kas pirms tam bija labības kulšanas vieta. Tur ķēniņš Dāvids redzēja Tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm ar izvilktu zobenu, kas pacelts pār Jeruzālemi! (1 Lk 21:16) Iznīcības eņģelis bija sasniedzis jau jebūsieša Aravnas kuļamo klonu, kad Dievs tam teica: “Gana! Apturi savu roku!” (2 Sam 24:16). Uz šī klona Dāvids cēla Dievam altāri, un viņa dēls Salamans Jeruzālemes templi (2 Lk 3:1).
Kuļamais klons ir vieta, kur savulaik tika veikts vissmagākais, cilvēka ķermeni vissadragājošākais darbs. Spriguļa atsitiena šoks bojāja delmus, elkoņus, plecus un mugurkaulu. Ar silikātu bagātie putekļi nosēdās elpošanas ceļos, izraisot nelabojamus bojājumus tajos, medicīnā pazīstamus ar nepārprotamu nosaukumu “kūlēju plaušas” (hroniska pneimokonioze). Kulšana vienmēr tika darīta naktīs — jo tikai tad varēja paļauties uz kaut kādu vēja klātbūtni, lai izvētītu pelavas. Šādā fiziskā pārslodzē cilvēki lika visaugstāko eksāmenu saviem gada pūliņiem — vai graudu birums būs pietiekošs, lai varētu izdzīvot līdz nākamajai ražai? Jeb būs jāēd rūgtā pelavu maize, ūdenī pamērcēta? Un tieši kulšanas klons kļūst par Dieva apmešanās vietu, kurā Viņš ir klātesošs Templī.
Zīmīgi, ka mums trūkst plašas kolektīvas atmiņas par tā drausmīgā darba detaļām. Pat Ed. Virzas “Straumēnos” labību vairs nekuļ ar spriguļiem — šo darbu veic 4 zirgu kuļmašīna, un vien vecākie no saimes, “paskatījušies uz sienām, kur garos kātos pakārti karājās spriguļi .. pasmējās. Viņiem nāca atmiņā naktis, kad, celdamies pirmos gaiļos, tie vilka no ārdiem zemē pēc dūmiem smaržojošos kūļus un, noguldījuši tos metienā, kūla līdz rīta ausmai. .. Vecajiem arī nepatika šī mašīna, jo tās kultiem graudiem nebij vairs tā brieduma un maizei tās smaržas kā labībai, kas bij žāvējusies rijas sūrajā versmē”. Citā arhetipiskā latviešu literatūras piemineklī, Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” kuļ ar viena zirga vilktu rulli, tur gan ir uzsvērta rezultāta izvērtēšana — saimnieks, ļaudis un pat mazais Jancis rušina un pūš graudus, lai novērtētu birumu.
Tomēr kulšanas ar spriguļiem iespaids ir tik dziļš, ka Ed. Virza to paceļ transcendentālos augstumos: “Ja kāds nomira vasaras laikā, tad viņu zārkā noguldīja rijas klonā līdz apbedīšanas dienai, un, tā kā viņš tagad uz visiem laikiem bij izrauts no labības kūlēju rindām, bālu no bailēm viņu še nolika, lai viņš klausītos gulēdams Mūžīgā Kūlēja ozola spriguļu dimdienus, kam drīz vien bija atplūst līdz viņam kapa smilšu dunēšanā”. Spriguļa klaudzēšana saplūst un izgaist smilšu lāpstu dunoņā uz zārka vāka, tiem ir vienāds ritms un caur to viena pasaule pāriet otrā.
Tādēļ Jāņa Kristītāja klausītājiem šāda vēsts nesa cerību — jo Dievs ienāk kulšanas klonā nevis lai tiesātu, bet lai glābtu, attīrītu un pasargātu ar savu klātbūtni. Viņš nevairīsies pat no caurdurtiem delmiem un salauztiem elkoņiem, lai neviens grauds, neviena dvēsele neietu bojā, bet tiktu piepulcēta zelta kviešu krājumam Viņa apcirkņos.
Juris Saivars,
Ņujorkas draudzes mācītājs
Foto: 1730. gadā Vestienas pagasta “Rizgās” celta rija, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. © WikiMedia Commons.
