“Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība.” (Mt 5:10)
Šodien Lāčplēša, mūsu tautas varoņu diena. Diena, kurā pieminām tos, kuri atdeva dzīvību, cīnoties par mūsu tautas un valsts brīvību un nākotni.
Manī arvien no jauna ir dzīvs jautājums: ko mūsu tautas varoņi, kuri ziedoja sevi par Latviju pirms vairāk kā 100 gadiem, un arī pēc tam, ko tie teiktu par Latvijas šodienu? Jā, šodien mums ir sava valsts, mums ir savas brīvības un savas tiesības. Šodien redzam, kā daudziem ir iespēja šo brīvību lietot, īstenot tik dažādos veidos. Bet izmantojot savas iespējas, vai atceramies arī par savu atbildību… Atbildību ne tikai maksāt nodokļus, kurus pieprasa likums, bet iet proaktīvu dvēseles un ārējās dzīves, savas tautas un valsts vērtību un patriotisma ceļu.
Šobrīd atrodos Ukrainā. Tikko piedalījos pagājušajā nedēļā kritušo Ukraiņu kareivju izvadīšanas ceremonijā. Šis ir brīdis, kas liek gan pateikties Dievam par kritušo kareivju upuri, gan par to, ka mūsu zeme Latvija šobrīd ir pasargāta no kara šausmām, un arī no jauna pamosties — dvēselē un ārējā dzīvē ne tikai ikdienai un tās rūpēm, bet izpratnei par to, kas ir patiesi vērtīgs, dārgs un svēts.
Lai Lāčplēša diena un arī mūsu tautas ar asinīm un upuriem izcīnītā brīvība netiek aizmirsta, lai tā nepaliek tikai par vienu no daudzām atzīmējamām dienām, bet, lai gan paši, gan mūsu bērni un bērnu bērni ar Dieva žēlastību pieredz gan brīvību, gan atbildību par savu tautu, savu zemi arī nākošajās paaudzēs!
Mūsu tautas likteņa balsi šajā kontekstā un dzīvu aicinājumu no paša visa dzīvā Radītāja ir saklausījis un mums tālāk nodevusi mūsu tautas dzejniece Māra Zālīte. Ieklausīsimies arī viņā:
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.
