Intervijas ar LELBP arhibīskapu Kārli Žolu noslēgums. Sākumu varat lasīt šeit, 2. daļu šeit, 3. daļu šeit un 4. daļu šeit.
Intervijas noslēgumā pārrunājam arhibīskapa amata kandidāta darba programmā pieminēto stratēģijas un plānu nozīmi Baznīcas vadībā un misijā.
Mērķi un to sasniegšana
G.: Noslēgumā, runājot par mērķiem un to sasniegšanu, Tu raksti: “Neviena organizācija nespēj šajā laikmetā veiksmīgi darboties bez spēcīgas stratēģijas un plāna. Mēs nevēlamies, lai kādas labas lietas ir tikai nejaušība vai netīšs blakus produkts.” Šai sakarā divi jautājumi: (1) Vai un cik lielā mērā biznesa vadības modeli varam attiecināt uz Baznīcas vadību un (2) Kā zināt, ka stratēģija un plāni, ko izstrādājam un īstenojam, ir Dieva griba, nevis mūsu vēlmju projekcija uz Dievu?
K.: Baznīca tās garīgajā izpausmē, Baznīcas kalpošanā, kas ir dievkalpojums, nedrīkst būt biznesa projekts. Bet, lai mēs savu uzdevumu un misiju pasaulē īstenotu, lai mēs pastāvētu praktiskā ziņā, bez veiksmīgas, kā mēs sakām garīgā terminoloģijā, namturības, nevaram iztikt. Šajā gadījumā es domāju, ka “bizness” nav īstais vārds, bet tieši “namturība”, uz ko kristīgās ticības pamati mūs aicina. Mēs dzīvojam šajā pasaulē tās realitātēs, un mums ir jāmaksā rēķini par pilnīgi visu — par elektrību, siltumu, telpām u.tml. Tur ir nepieciešama veiksmīga pārvaldība. Tā ir namturība, nevis greznība. Tā nav Baznīcas vārda nonicināšana vai nonivelēšana, bet tā ir absolūta nepieciešamība, jo, ja tā būs nesekmīga, tā noteikti atstās iespaidu arī uz garīgo dimensiju.
Par otro jautājumu. Laikam visgrūtāk atbildamais jautājums ir — kas tad ir Dieva prāts? Kas ir Dieva griba pie mums? Es ticu, ka Dievs grib caur mums izpaust sevi, Dievs grib caur mums runāt, Dievs grib dzīvot caur mums arī kā Baznīcā, draudzē. Pieņemu, ka mēs esam pieļāvuši kļūdas un arī pieļausim, jo esam cilvēki. Draudzē un baznīcā cilvēki dara lietas kopā, arī, lai kopā spētu labāk saprast, izlemt, pieredzēt, kas ir Dieva griba , kas ir mūsu Baznīcas misija šajā brīdī, šajā laikā, šajā vietā, šajā valstī, šajā tautā, šajā darbības sfērā. Jautāt, lūgt, runāt vienam ar otru, lasīt, bagātināties no mūsu tradīcijas un arvien mēģināt no jauna saprast. Un mācīties to, kas ir Dieva griba. Dievs vienmēr ir kaut kas radošs, kaut kas uz priekšu ejošs.
Ja nevēlamies virzīties uz priekšu, negribam attīstīties, un tad lasām par Dieva gribu, kā citi cilvēki to sapratuši pirms desmitiem vai simtiem gadu, var izrādīties, ka mūsu izpratne par Dieva gribu ir neadekvāta šim laikam. Iespējams, ka šodienas kontekstā Dieva griba ir cita. Tas nozīmē, ka mums ir jāvirzās uz priekšu — jāapgūst jaunas zināšanas, jāattīstās un jāuzdod mūsdienām aktuāli jautājumi.
G.: Lai cik vienoti mēs būtu, vienmēr būs kāds indivīds vai varbūt pat draudze, kas teiks: “Uz mani/mums tas neattiecas!” Kā Tu vērtē vai uztver šādu atbildi?
K.: Es nevēlos uzspiest vai mākslīgi mainīt kāda cilvēka ceļu ar varu vai piespiedu kārtā. Es pieņemu, kā arī Bībelē teikts, ka visām lietām ir savs laiks.8 Arī cilvēka dvēseles ceļā acīm redzot katram no mums ir kādas lietas, kurām vēl tiešām nav pienācis laiks. Tātad, kaut kas uz mani vai uz kādu cilvēku vēl neattiecas. Bet es pieņemu, ka pienāks kāds brīdis, kad tas mainīsies. Kad tas brīdis būs, es nezinu; varbūt es varu kaut ko palīdzēt pie šīs situācijas, lai kādā pozitīvā, ne vardarbīgā veidā, tas uz šo cilvēku varētu attiekties. Bet tas nav manā izšķiršanā. Atgriežamies pie sākuma jautājumiem — cilvēks nepiekrīt būt draudzē un Baznīcā varbūt ne kāda sava untuma dēļ, bet gan tāpēc, ka tas, ko mēs kā draudze vai Baznīca esam darījuši, attiecīgam cilvēkam, attiecīgam dvēseles stāvoklim, iespējams, nav bijis pietiekoši aktuāls, nav spējis pieskarties tā cilvēka dvēselei. Tas nav attiecīgā situācijā tā cilvēka, bet varbūt Baznīcas vai draudzes kāds neīstenots aicinājums. Bet to mēs nezinām.
G.: Paldies, Kārli, par ieskatu, par Tavu redzējumu, ko sniedzi šajos jautājumos. Novēlu Tev un visai mūsu Baznīcai kopā veiksmi šīs programmas īstenošanā! Lai katras varam atrast tajā kādu sev īpašu daļu, savu lomu šajā vīzijā un ar Dievpalīgu to īstenot.
K.: Nobeigumā es gribētu pārfrāzēt angļu rakstnieka un teologa Gilberta Kīta Čestertona (G. K. Chesterton, 1874.–1936.) teikto: “Mēs nevaram sacīt, ka Baznīca šodien ir izsmēlusi sevi. Drīzāk tā šodienas situācijā vēl nav īsti izmēģināta.” Mums jāatzīst, ka Baznīcas šodienas izaicinājumi ir patiesi lieli. Katru dienu mums gan katram savs garīgais Dievnams, gan visiem mums kopīgais garīgais Dievnams, kurā ir arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē, jāceļ no jauna. Kā saka Andrejs Eglītis: “Mūžam ceļams ļaužu dvēs’lēs Dieva nams….” Ar dziļu pateicību iepriekšējiem mūsu Baznīcas vadītājiem, esmu pateicīgs Dievam, ka arī es varu būt klātesošs šajā ceļā tieši šajā laikā. Lai svētība mūsu kopīgajam ceļam!
Māc. Guntis Bukalders,
LELBP Virsvaldes preses sekretārs
Foto: Aleksandrs Aleksejevs / LR-4
___________________
8 Skat. Salamans mācītājs 3:1–8.
