Intervijas ar LELBP arhibīskapu Kārli Žolu turpinājums. Sākumu varat lasīt šeit un 2. daļu šeit.
Intervijas 3. daļā pārrunājam arhibīskapa amata kandidāta darba programmas trešo pamatvirzienu — finanšu izaicinājumus.
Finanšu izaicinājumi
G.: Tu rakstīji, ka “Līdzekļu apjoms sarūk, jo sarūk draudžu locekļu skaits. (…) Mums ir jābūt pietiekami interesantiem, lai vietās, kur atrodas mūsu dievnami, vietējā kopiena vēlētos tos apmeklēt.” Varbūt vārda “interesanti” vietā varētu lietot vārdu “nozīmīgiem” (ang. “relevant”)? Bet tas mūs atkal atgriež atpakaļ pie jautājuma par spēju uzrunāt mūsdienu sabiedrību, par ko iepriekš jau runājām, kā arī par komunikācijas veidu un formu, kuru esam gatavi atbalstīt. Beigās tas ir jautājums par misijas apziņu jeb misijas garu draudzēs. Es saprotu, ka daļai draudžu locekļu ir antipātijas pret šo vārdu, taču neatkarīgi, kā to saucam, Kristus aicināja savus sekotājus doties pa visu pasauli un sludināt Labo vēsti. Kā atdzīvināt šo garu draudzēs un kādai, Tavuprāt, ir jābūt mūsu pieejai misijai?
K.: Paldies par šo jautājumu! Diemžēl laika gaitā daļa no garīdzniekiem — un tas nav pārmetums nevienam personīgi, to kādreiz esmu piedzīvojis arī pie sevis — ieiet rutīnā, un darot garīdznieka darbu, rutīna ir liela nelaime. Realitāte mūs bieži vien nospiež dažādos veidos, bet, ja esi iegājis rutīnā, tad tieši tāpat kā attiecības cilvēku starpā, ieejot rutīnā, iet kvalitatīvi uz leju, tieši tāpat ieejot garīdznieka darbā rutīnā, arī tā darba kvalitāte iet uz leju un neuzrunā vai arvien mazāk uzrunā sabiedrību. Bet — lai to uzturētu bez rutīnas pieskaņas vai uzslāņojuma, jautājums ir, vai mēs spējam apzināti meklēt saskarsmi ar sabiedrību, kurā dzīvojam — ar līdzcilvēkiem?
Dažreiz garīdzniekam ir grūti tikt galā ar nogurumu. Ir ārkārtīgi svarīgi atrast iespēju atspirgt un noņemt no sevis noguruma vai rutīnas nastu. Bet tad atkal no jauna iet — nevis ar apziņu, ka nu es iešu misionēt — nē, tas nav tas veids, kas cilvēkus varētu aizraut, uzrunāt un kas būtu pozitīvus rezultātus nesošs. Vai mēs spējam tīri cilvēcīgi meklēt saskarsmi viens ar otru — ar līdzcilvēkiem, ar kaimiņiem, kolēģiem, draugiem — un caur to meklēt arvien jaunas saskarsmes ar tiem līdzekļiem, kas spēj uzrunāt šos cilvēkus? Citiem vārdiem, ar medijiem šī vārda visplašākajā nozīmē. Tas ir liels izaicinājums, uz ko Baznīcas vadībai pastāvīgi jāmudina. Arī to es uzskatu kā vienu no saviem izaicinājumiem — sabiedrības uzrunāšanu.
Jautājums ir, vai mēs spēsim padarīt Baznīcu atkal nozīmīgu cilvēku acīs? Jo realitātē mēs redzam, ka mediju vidē un sabiedrībā, kurā dzīvojam, Baznīcai ir ļoti maza vieta.
G.: Katrs skatās uz savu izdevīgumu. Ko mācītājs vai draudze var piedāvāt sabiedrībai? Ko tas man dos, ja man būs ticība vai ja es būšu draudzē? Kas ir šī vērtība? Kāpēc?
K.: Un te patiesībā ir izaicinājums, vai Baznīca spēj runāt par lietām, kas cilvēkiem ir aktuālas? Vai Baznīca spēj arī vērtēt to, kas notiek? Protams, mūsu uzdevums nav iesaistīties politiskās peripetijās, bet tajā pašā laikā, ja mēs dzīvojam kā neredzoši pret to, kas notiek mums apkārt — tas ir tas relevances trūkums. Izaicinājums ir — ko man dod Baznīca? Bez skaistiem vārdiem par ticību, tuvumu Dievam un mūžīgām lietām, Baznīcai cilvēkiem būtu jādod apziņa, ka viņi spēj skaidrāk redzēt un saprast realitāti sev apkārt, izprast laiku, kurā viņi dzīvo. Kā apustulis Pāvils kādā vietā saka: “To darait, saprazdami šo laiku.” (Rm 13:11) Jā, vai visu, ko mēs darām kā Baznīca, mēs darām, izprazdami šo laiku?
G.: Nesauksim vārdā kādas konkrētas konfesijas, bet ir garīdznieki, kas visu laiku kritizē — tas ir slikti, šis arī ir slikti, visur viss ir slikti. Vai tas ir vienīgais, ko Baznīca var dot? Vai Baznīca var dot arī kaut ko pozitīvu un mainīt redzējumu? Ar to es nedomāju, ka melns ir jāsauc par baltu, bet nav jau viss tikai slikti.
K.: Parafrāzējot amerikāņu rakstnieku Finliju P. Dannu, jūdu teoloģe Eimija Džila–Levina ir teikusi, ka reliģijas uzdevums ir “iepriecināt nomāktos un nomākt ērtībās dzīvojošos.”5 Jā, kādreiz ir nepieciešams iedurt kādu adatiņu tur, kur viss ir ļoti maigs un pūkains, gan mierināt un būt klāt tur, kur mierinājums ir nepieciešams. Un kādreiz neapšaubāmi pateikt, ka tas, kas ir slikti, ir slikti. Un te ir mūsu problēma — nav runa tikai par Baznīcu, bet par mums kā šīs valsts pilsoņiem un tautai piederīgiem, kuriem šķiet, ka viss ir slikti. Šī kritika, kritika, kritika… Mēs arī mēģinām “celt savu asti”, kas ir dabiski, un tajā pašā laikā kritizējam savus oponentus, un tas tik ārkārtīgi perfekti parādās pašvaldību vēlēšanu laikā. Jautājums ir, vai Baznīcai par to ir jārunā? Es domāju, ka ir jārunā par šādām lietām. Bet mums kā Baznīcai ir septiņreiz jāpārdomā, ko sakām, jo, kad Baznīca runā par lietām, kas nesaistās tieši ar specifiski garīgo sfēru, tad cilvēki ārpus Baznīcas mūs vērtē vēl uzmanīgāk, jo daudziem tā ir ikdienā zināma joma. Bet tas nenozīmē, ka par to nav jārunā.
Turpinājums sekos.
Māc. Guntis Bukalders,
LELBP Virsvaldes preses sekretārs
Foto: Aleksandrs Aleksejevs / LR-4
___________________
5 Religion is meant ‘to comfort the afflicted and to afflict the comfortable’. (Amy-Jill Levine, Short Stories by Jesus: The Enigmatic Parables of a Controversial Rabbi (New York: HarperCollins Publishers, 2014), 3. lpp. Frāzes sākotnējais autors ir amerikāņu žurnālists un humorists Finley Peter Dunne (1867-1936), kas to attiecināja uz laikrakstiem.
