Ja pašiem Ziemassvētkiem ir enerģija ap sevi, lai tos sagaidām un svinam ar lielu sirsnību un bijību, tad Zvaigznes Dienai nav atbalsta no kultūras. Vienalga, vai tā iekrīt svētdienā (reti) vai darba dienā (bieži) mēs nepamanītu tās nākšanu vai aiziešanu.
Labi – ir viena lieta, ar ko saistām ar Zvaigznes dienu: Ziemassvētku eglītes noņemšanu. Tas vismaz tik daudz atgādina, ka ir 12 Ziemassvētku dienas nevis tikai viena.
Bet arī jāatzīstas, kaut pašiem Ziemassvētkiem ātri vien nobāl viņas krāšņums – un būsim godīgi – ko mēs vairs īsti varam darīt 1. un 2. Ziemassvētku svētdienas dievkalpojums, kas pārspētu 24. decembra vakaru? Kur nu vēl sagaidītu, ka Zvaigznes dienai mēs vēlreiz sasparotos. Tie labākā gadījumā top par tādiem otrreizējiem Ziemassvētkiem, varbūt?
Šeit, Hamiltonā, Zvaigznes diena joprojām ieņem sev diezgan cienījamu vietu, jo pēdējos gados mēs esam rīkojuši muzikālu priekšnesumu, koncertu, kurā dzirdam pirmo svētku atskaņas jeb atbalsis. Dziedam un spēlējam mīļākās svētku dziesmas, un kaut ne tieši Zvaigznes dienai veltītu dziesmu dziedātu, tomēr to esam atzīmējuši.
Taču arī tradīcijas ir darījušas savu, lai izveidotu vienu kopainu, kurā mēs redzam ganus, svēto ģimeni, kopā ar lopiem un trīs Austrumu gudrajiem. Iededzinām svecīti virs namiņa, kurā Jēzus bērniņš guļ uz salmiem un sien’. Savā ziņā – viss saderas kopā. Kaut kur starp šiem tēliem iespējams atrast arī sevi…
Kur lai Bībelē atrodam minētu vārdu “zvaigzne” vienskaitlī? Šis vārds neparādās sevišķi bieži Bībelē – savas dažas desmit reizes. Daudzskaitlī šo vārdu atrodam biežāk – zvaigznes minētas radīšanas stāstā un tur, kur Dievs apsola seniem tēviem – Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, ka viņu pēcnācēju skaits būs kā zvaigžņu skaits.
Bet pazīstamākā ir tā zvaigzne, kuru taisni šodien pieminam – tā, kura rādīja Austrumu gudriem ceļu pie Jēzus.
Vai tie bija gudrie, zintnieki vai ķēniņi nezin vai daudz ko maina patreizējā situācijā. Svarīgais ir tas, ka viņu pētījumi pārlūkojot nakts debesis, ļāva ieraudzīt īpašo zvaigzni (ebr. Kokāb; gr. astēr) un dotā apziņa, ka tā ir jaundzimuša ķēniņa zvaigzne.
Interesanti bija ieskatīties Zelmas Lāgerlēvas stāstā/leģendā “Gudro aka” kurā rakstniece pieliek savu ziemeļnieces piegaršu. Tas ir stāsts par pārvēršanos pēc tam, kad dievišķais pieskarās visparastākajam cilvēkam. Līdzīgi Mateja evaņģēlija stāstītam – kurā gudrie atgriežas savā zemē iedami “pa citu ceļu”.
Zvaigznes ceļš tos izmaina. Zvaigznes diena jeb “Epifānija – (latv. parādīties) liek mums saprast, ka kaut kas var mums būt acu priekšā un mums to nepamanīt līdz brīdim, ka tas izvēlas parādīties, lai to ieraugam.
Zvaigzne, kas nav cilvēku izgudrojuma gaisma, bet nākusi no Dieva, rāda ceļu nakts tumsas laikā. Lāgerlēvas gudriem bija jāiztur garīgu pārbaudījumu pirms tie varēja saņemt īsto Kristus bērniņa svētību, un Mateja gudrie izmeta līkumu caur Jeruzālemi pirms nonāca īstā Ķēniņa pilsētā.
Mūsu ticības uzdevums ir saskatīt, sameklēt Dievu notikumos, Kristus žēlastību notiekam, kur citādi tiek sēts naids un sašķeltība. Atklāt šīs žēlastības parādīšanos tevī, lai apgaismot pasauli ar mieru un mīlestību.
“Tādēļ rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos, lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa.” Lūkas 1:78-79
Dāvis Kaņeps, LELBA Kanādas apgabala prāvests
