Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka Zeme ir universa centrs. Tomēr ar laiku pasaule saprata, ka, nevis viss rotē ap mums, bet ap Sauli. Taču vēl arvien mums diezgan grūti apzināties, ka esam salīdzinoši mazi spēlētāji milzīgā radošā un dievišķā drāmā, kas tālu pārsniedz mūsu izpratnes robežas.
Tajā pašā laikā nereti domājam, ka esam nošķirti no Dieva, taču esam Dieva radīti, mums katram ir savs uzdevums, sava misija — iespējams, nereti nebūt ne tāda, kādu to esam iedomājušies, kad tiecamies pēc iespējas “izsities uz augšu” pa dzīves kāpnēm. Varbūt Dievs vēlas, lai mēs vienkārši vairāk tiektos būt daļa lielajā radošajā darbā, kas tiek veikts kopā ar Viņu… Atklāt to, acīmredzot ir dzīves lielākais uzdevums.
Mātes dienas jēga ir godināt mūsu mātes par to, ka tās mums ir devušas fizisku dzīvību, sniegušas mums savas rūpes un gādību un tādējādi mūsu dzīvē veikušas vissvarīgāko, patiesībā — dievišķu misiju, bet arī godināt visu mūsu Radītāju, par tā radošo, mātišķo spēku, kurš arvien dod dzīvību visos esības līmeņos.
Katrs vecāks zina, kāds prieks un laime un, kādas rūpes un sāpes saistās ar mūsu bērniem un, ko nozīmē ne tikai ārējs, bet iekšējs tuvums vai tālums starp vecākiem un bērniem. Ne vienmēr vecāki un bērni pat savstarpēji patiesi pazīst viens otru… Bet, tikai pazīstot vienam otru, spējam patiesi novērtēt to, ko viens no otra saņemam…
Tādēļ jo vairāk iepazīstam un pieredzam Dievu sevī, jo vairāk spējam novērtēt un būt pateicīgi par to, ko katrs savā dzīvē — no paša Radītāja pa visdažādākajiem ceļiem saņemam.
Ja to nenovērtējam, tas ir tāpēc, ka esam pārāk aizņemti ar nesvarīgo, pārāk daudz domājam par sevi un, iespējams, iekšēji neesam tikuši tālāk par to, ka vēl arvien uzskatām sevi par universa centru.
Tādēļ mēģināsim paraudzīties uz visu, ko pieredzam, kā uz daļu no paša mātes mīlestības piepildītā Radītāja, kurš patiesībā ir visas radības centrs, un, no kā daļa esam arī mēs katrs!
14. gadsimta izcilā angļu mistiķe Džuliana no Norvičas savā darbā “Dievišķās mīlestības atklāsmes” 60. nodaļā raksta: “Mātes kalpošana ir mums vistuvākā, uzticamākā, tā ir vispatiesākā: Šo kalpošanu neviens cits nevar un nekad nevarēs veikt tā kā māte. Bet vispilnīgāk to veic Kristus… Mēs zinām, ka mūsu mātes mūs ir laidušas pasaulē ar sāpēm un pat nāvi… Bet ko dara Jēzus — mūsu patiesā Māte? Viņa mīlestība rada — dzemdē mūs priekam un mūžīgai dzīvei. Viņš mīlestībā mūs nes Sevī, līdz viņam jācieš vissmagākās mokas un sāpes; visbeidzot viņš mirst, lai mēs piedzimtu mūžīgā svētīgumā. Ar to viņa mīlestība tiek piepildīta”.
Katra māte, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un jebkādas citas piederības, sevī piepilda šo misiju, kuru Džuliana no Norvičas salīdzina ar Kristus nopelnu. Tāpēc Mātes diena mums ir nozīmīga. Ne kā skaļas svinības, bet vispirmām kārtām kā klusa, patiesa pateicība.
+Kārlis
LELBP arhibīskaps
