Luterāņa garīgā dzīve ierobežojumu laikā

Vēlos pārdomāt šādu jautājumu: Ko darīt luterānim dažādo ierobežojumu laikā, kad ir arī ierobežota dievkalpojumu apmeklēšana? Kā kopt savu garīgo dzīvi? Kādas iespējas mums ir pieejamas?

Jā, patiesi, šķiet, ka ārkārtas situācija nav vis tikai laicīgās lietās, bet arī Kristīgās Baznīcas dzīvē. Vairs nevaram brīvi pulcēties uz draudzes dievkalpojumiem, kuri katra kristieša dzīvē ieņem ļoti būtisku lomu. Bet dievkalpojums patiešām ir tik ļoti nozīmīgs un tajā varam daudz ko iegūt! Piemēram, pēc grēksūdzes iegūstam grēku piedošanu; dzirdam Bībeles lasījumus; klausāmies sprediķi; lūdzam un aizlūdzam; saņemam Svēto Vakarēdienu; saņemam svētību, un, protams, savu sirdi iepriecinām ar kopīgām draudzes dziesmām. Daudzi ir pieraduši, ka to visu var ērti saņemt baznīcā – dievkalpojumā. Un tā tas arī ir. Bet jautājums, ko tagad darīt? Tie, kas savu ticību cenšas kopt ikdienā apmērām jau zina ko darīt, bet ko darīt tiem, kuri to nezina? Ko darīt tiem, kuri līdz šim bija pieraduši garīgo baudījumu gūt tieši caur dievkalpojumiem?

Patiesībā arī mājās mēs varam daudz ko izdarīt. Un es vēlos norādīt, ko tieši varam darīt. Tam par pamatu ņemšu tradicionālā dievkalpojuma daļas.
Pirmkārt, jautājums par grēksūdzi. Tie kas izgājuši iesvētes mācību zinās, ka pastāv dažādas grēksūdzes formas. Draudzes dievkalpojumā lietojam vispārīgās grēksūdzes formu, pēc kuras mācītājs pasaka piedošanas pasludinājumu. Bet mājās, savukārt, varam lietot individuālo grēksūdzes lūgšanu. Proti, savus grēkus sūdzam Dievam, kā teikt, pa tiešo. Šoreiz gan izpaliek svētīgā, citreiz tik ļoti nepieciešamā, dzirdamā piedošanas pasludinājuma. Bet arī tad, ja zinām, ka Dievs uz mums runā caur Bībeli, tad pēc savas grēksūdzes varam kaut vai atvērt savas Bībeles un izlasīt 1.Jņ.1:9. Tur lasām: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš [Dievs] ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības.” Un šo brīnišķīgo pasludinājumu izlasīdami to varam droši attiecināt uz sevi, zinot, ka arī mūsu grēki ir piedoti, jo Dievs taču nav klusējis. Viņš mums ir devis Savu pierakstīto vārdu, lai tas arī mūsdienās mūs uzrunātu.

Otrkārt, Bībeles lasīšana un pārdomāšana. Manuprāt, šeit nav nepieciešams garš izklāsts par to, kāpēc kristietim ikdienā būtu nepieciešams lasīt Bībeli. Katrā ziņā es vēlos teikt, ka Bībele mums ir Dieva dotās gudrības avots ikdienai. To lasot un pārdomājot labāk iepazīsim gan sevi, gan arī Dieva gribu mūsu dzīvēs. Un, protams, Bībeles lasīšana sniedz arī personīgu sastapšanos ar Dievu. Lasot Bībeli mēs klausāmies, ko Dievs mums saka. Mēs arī lasot Bībeli varam uzdot jautājumu: Dievs, ko Tu ar šiem vārdiem vēlies man šodien pasacīt? Un lasīt mēs varam uzreiz vairākas nodaļas, bet varbūt citreiz varam kādu ilgāku laiku pakavēties tikai pie kādiem pāris Bībeles pantiem. Bet varbūt mūs no kāda panta uzrunās tikai viens vārds?! Arī tā var būt. Bet šeit galvenais – un tas attiecas arī uz citām lietām – ir laiks. Laiks, kuru mēs atvēlam savām attiecībām ar Dievu. Mums, ja nepieciešams, tas ir pat jāieplāno. Arī daudzu citu garīgu prakšu speciālisti apliecās, ka bez disciplīnas būs grūti kaut ko sasniegt. Turpretī, ar disciplīnu savā garīgā dzīvē varam sasniegt daudz. Te varētu sacīt, ja mēs nedisciplinēsim savu grēcīgumu, tad viņš disciplinēs mūs.

Treškārt, ticības apliecināšana. Ļoti iespējams, ka vienu lietu gan ierindas luterānis mājās nedara bieži. Tā ir ticības apliecināšana. Ticības apliecināšana ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem. Bet, ja mēs, piemēram, ielūkojamies Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā, tad redzam, ka viņš iesaka ticības apliecību skaitīt jeb apliecināt ticību divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Pirms rīta un vakara lūgšanas. Varbūt tiešām ir vērts ticības apliecību lietot arī mājās ne tikai dievkalpojumā! Katrā ziņā tam ir nozīme, jo Apustuļu ticības apliecībā varam atrast savas ticības kopsavilkumu. Un tiešām nav slikti ik dienas apliecināt savu ticību Dievam Tēvam mūsu Radītājam, Dievam Dēlam mūsu Pestītājam, un Dievam Svētajam Garam, kas mūs dara svētus jeb palīdz pieaugt ticības dzīvē.

Ceturtkārt, lūgšana. Lūgšana ir dzīvas ticības klātbūtnes lieciniece. Tas ir tāpēc, ka tikai ticīgs cilvēks lūdz. Lūgšana ir viņa ticības dzīves būtiska nepieciešamība. Bez lūgšanas ticības dzīve ātri vien noplok un izdziest. Bet arī šeit es vēlos atgādināt, ka nav tāda lūgšanu veida, kuru praktizētu tikai dievkalpojumā un kuru nevarētu praktizēt arī mājās. Arī mājās mēs varam izteikt Dievam lūgumus, aizlūgumus, pateicības un pielūgsmi. Arī šeit nav nepieciešams sevi nogurdināt ar garām lūgšanām. Princips šeit ir vienkāršs! Lūdz tā kā tu to brīvi vari darīt. Ja jūti, ka sirds ir pilna un vēlies visu sirds saturu izlikt Dieva priekšā, tad to tā arī ir jādara. Bet ja nav nekas daudz ko lūgt, tad varam sacīt īsu lūgšanu. Bet ja nu ir tā, ka nevēlamies lūgt, tad to sūdzam Dievam, lai Viņš piedod mūsu kūtrumu un iededzina uz kvēlu lūgšanu dzīvi. Tā mēs redzam, ka mums vienmēr ir iespēja lūgt – vai nu par kaut ko konkrētu, vai pat par to, ka nevēlamies un nav spēka lūgt.

Piektkārt, Svētais Vakarēdiens. Jā, šo mēs gan tikai saņemam Dievkalpojumā. Bet es šajā vietā gribētu norādīt uz Dieva dāvanu daudzveidību. Uz to, ka Dievs ar Savu žēlastības vēsti mūs aizsniedz daudz un dažādos veidos. Nav tā, ka, ja mēs nebūsim saņēmuši Svēto Vakarēdienu, tad uz debesīm netiksim un grēki mums netiks piedoti. Mums ticības dzīvē nav jāsavāc obligātais Dieva dāvanu komplekts, kur, ja kāda no tām iztrūkst, tad viss ir zaudēts. Nē, kā jau teicu, Dievs ir daudzveidīgs Savās dāvanās. Vispirms jau mūsu glābšanai Viņš ir devis Svēto Kristību. Jā, tas ir labs jautājums, cik bieži savā ikdienā atceramies par savu Kristību? Luters esot pamācījis, ka ikreiz kad mazgā savu seju atceries par savu Kristību. Arī Svētā Kristība taču nav tikai kāds sens pagātnes notikums mūsu dzīvē. Tā iespaido visu mūsu dzīvi un identitāti Dieva priekšā. Ja tu esi kristīts, tu piederi Dievam. Tu esi Viņa īpašums. Kristībā tavi grēki tika nomazgāti. Līdz ar Kristu Kristībā tu tiki nonāvēts un līdz ar Viņu tiki augšāmcelts. Kristībā tu piedzimi no jauna. To tiešām nedrīkstam aizmirst! Tālāk arī grēksūdze dāvā mums visu piedošanas un dzīvības pilnību. Ja sūdzam savus grēkus, tad Dievs tos mums piedod. Dievs mūs uzņem savā žēlastībā. Katrā ziņā tā piedošana, ko saņemam pēc grēksūdzes nav kaut kādā veidā papildināma ar Svēto Vakarēdienu. It kā grēksūdzē Dievs mums piedotu 50 procentus grēkus, bet Vakarēdienā nākošos 50. Nē, gan pēc grēksūdzes, dāvājot Savu piedošanu Kristū, gan Svētajā Vakarēdienā Dievs mums dod simtprocentīgu piedošanu. Drīzāk šeit mēs varam runāt par ticības stiprināšanu un pārliecību par grēku piedošanu. Ja cilvēkam pēc grēksūdzes vēl kaut drusku ir šaubas par savu grēku piedošanu, tad nākot pie Svētā Vakarēdiena viņš dzird ļoti skaidru pasludinājumu: Kristus miesa par tevi nodota! Kristus asinis par tevi izlietas! Mēdz arī teikt, ka Svētajā Vakarēdienā piedošana cilvēkam tiek ielikta mutē un viņš skaidri zina, ka šī neizteicamā, brīnišķīgā piedošana attiecas arī uz viņu. Tātad, īsi sakot, laikā kad nevaram saņemt Svēto Vakarēdienu mēs īpašu uzmanību pievēršam citām Dieva dotajām dāvanām jeb kā teoloģijā sakām – žēlastības līdzekļiem.

Sestkārt, svētības saņemšana. Dievkalpojumā mācītājs parasti dod svētību ekskluzīvā formā, sakot, piemēram, lai tevi svētī uztur un pasargā visuvarenais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars! Tādējādi viņš šo svētību saka no savām amata pozīcijām kā Baznīcas iecelts Dieva vārda kalps. Lai šo īpašo svētīšanas veidu saglabātu, parastie draudzes locekļi lieto svētīšanas vārdus inkluzīvā jeb iekļaujošā formā. Piemēram, sakot, lai mūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Šādu svētīšanas formu draudzes locekļi var lietot mājās, kad ģimene sapulcējas uz kopīgu lūgšanu vai svētbrīdi. Tad svētbrīža vai lūgšanas vadītājs vai vadītāja saka šos svētīšanas vārdus iekļaujošā formā. Bet es nesaskatu nekā slikta, ja, piemēram, vīrs dod svētību sievai un sieva vīram, sakot, lai Dievs tevi svētī. Bet, ja esam vieni, tad svētību sev varam izteikt Dievam lūguma formā. Piemēram, sakot: „Nāc, Kungs Dievs, svētī mani un pasargi mani.”

Septītkārt, draudzes dziesmas. Protams, dievkalpojumā ievērojamu vietu ieņem arī draudzes kopīgi dziedātās dziesmas. Ir skaisti, kad draudze vienbalsīgi, dziedot dod Dievam godu! Bet arī draudzes dziesmas nav tikai dievkalpojuma „īpašums”. Tās mēs varam izmantot arī mājās. Protams, tad, ja mums ir pieejama dziesmu grāmata. Ja nav, tad varam arī internetā atrast, kādas skaistas kristīgas – varbūt mūsdienīgas – dziesmas un dziedāt tās līdzi. To cik svarīga ir dziedāšana kristieša dzīvē norāda apustulis Pāvils. Viņš vēstulē efeziešiem pamāca: „..topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.”(Ef.5:18-19) Dziesmas, kas ir pārdomāts Dieva vārds nes sevī Svēto Garu, kas nāk pie mums mūs mierinādams, stiprinādams un mūsu ticību celdams. Tāpēc kristietim pirmajam līdzeklim pret skumjām, raizēm un nemieru vajadzētu būt kristīgām dziesmām. Kā to pats esmu daudzkārt pieredzējis – Dievs caur tām spēj dvēseli mierināt un iepriecināt.

mācītājs Zigmārs Ziemanis

Citi Raksti