Intervijas ar LELBP arhibīskapu Kārli Žolu turpinājums. Sākumu varat lasīt šeit.
Intervijas 2. daļā pārrunājam arhibīskapa amata kandidāta darba programmas otro pamatvirzienu — Baznīcas pieejas maiņu, uzrunājot jauniešus un jaunās ģimenes.
Jaunieši
G.: Pievēršoties Baznīcas nākotnei un jauniešu lomai tajā, Tu rakstīji: “Laikmets ir mainījies, tādēļ arī ir jāmainās mūsu pieejai, ar kuru uzrunājam cilvēkus. (…) Mums ir jāprot mūsdienu valodā uzrunāt vietējās kopienas, jaunās ģimenes…” Cik liela loma šajā spējā (vai nespējā) uzrunāt mūsdienu sabiedrību gulstas uz garīdzniekiem? Kāds ir Tavs redzējums, ko Baznīca varētu darīt, lai veicinātu savu garīdznieku spēju uzrunāt mūsdienu sabiedrību, kas, iespējams, ir ļoti atšķirīga no tās, kurā pārsvarā uzturas garīdznieki? Vai arī šī atšķirība ir tikai šķietama?
K.: Liela daļa no garīdzniekiem un garīdzniecēm mūsu laikā jau vairs nav tik atdalīti no pasaules, kas ir mums apkārt tīri praktisku iemeslu dēļ, jo lielākā daļa no mums strādājam citus darbus, kas nav tieši saistīti ne ar Baznīcu, ne ar draudzes dzīvi. Tas nozīmē, ka mēs gribot, negribot tiekam vairāk integrēti šajā pasaulē. Es domāju, ka tas nebūt nav slikti — tas dabiski ved būs pretī tam, ka mēs vairāk runājam šīs pasaules valodā. Nav kaut kāda noslēgtā kristīgās draudzes loka, kas būtu atdalīts no pārējā, staigā pāris metrus virs zemes un nenodarbojas ar lietām, ar kurām nodarbojas citi cilvēki.
Bet te ir jautājums, ko pieminēju iepriekš — no vienas puses, runāt valodā, kurā runā cilvēki pasaulē, no otras puses apzināties arī to, ka tomēr — tomēr — ir ļoti daudz cilvēku, kas Baznīcā un draudzē grib saskatīt kaut ko vairāk, nekā to, kas notiek pasaulē, un tāpēc viņi grib iet uz baznīcu, lai tur pieredzētu kaut ko citu, kaut ko tuvāk savai dvēselei, kas ir kaut kas vairāk kā skaļa mūzika un viedierīces. Un šajā kontekstā mani ārkārtīgi uzrunāja jaunievēlētā pāvesta Leo XIV teiktie vārdi pirmajā dienā pēc viņa ievēlēšanas, ka Baznīcai ir jāatbild uz šobrīd pasaulē notiekošo tehnoloģiju attīstību. Līdz šim mēs esam gājuši līdzi, piemērojušies, bet neesam spējuši izvērtēt daudzas lietas. Baznīcai uz to ir jāatbild, nevis jāpiemērojas tiem procesiem, kas notiek ar mākslīgo intelektu un visu pārējo, kas ar to saistās, Baznīcai jāsaprot, kas pasaulē reāli notiek. Cik es zinu, jaunais pāvests Leo XIV ir viens no pirmajiem Baznīcas līderiem, kas aizskar šo ļoti svarīgo tēmu. Mums ir ļoti svarīgi būt šajā procesā un man ir sajūta, ka sirds dziļumos daudzi cilvēki gaida, kad mēs spēsim dot kādu savādāku izvērtējumu kā tikai to, ko redzam pārējā apkārtnē. Vai mēs to spēsim? Tas ir izaicinājums. Bet ja to spēsim, tad tā būs tā valoda, tas izteiksmes veids, ko pasaule gaida no mums kā no Baznīcas. Protams, tas ir tikai viens aspekts, tā ir viena izpausme valodai, kura no mums tiek sagaidīta.
G.: Cik tālu mēs kā Baznīca esam gatavi iet, mainot pieeju, formu un metodes, lai aizsniegtu jauno paaudzi? Vai nav reizēm tā, ka no vienas puses vēlamies redzēt mūsu baznīcu solos jauniešus, bet no otras puses nespējam pieņemt izmaiņas pieejā un formās, kas uzrunātu un būtu saprotamas jauniešiem? Rezultātā draudzē paliek “uzticīgais atlikums”, kas turpina sapņot par jauniešiem. Kādu Tu redzi izeju no šī “apburtā loka”?
K.: Tas ir gadu desmitiem aktuāls jautājums, ja ne ilgāk. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums ir jābūt nepārtrauktā kustībā šajā procesā, gan meklējot dažādas liturģiskas nianses, gan domājot par to, cik uzrunājoši ir mūsu dažādie rituāli. Tajā pašā laikā es esmu pieredzējis, ka mūsu Latvijas Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā pasaulē ir ļoti daudz viedokļu un cilvēku, kas gaida tieši vienojošo liturģisko elementu, kas, savukārt, jauniešiem nav tik tuvs. Tā ir dilemma, kas norāda, ka esam dzīvi.
Starp citu, nesen biju Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas svētkos latviešu centrā “Sidrabene”, Kanādā, kur Toronto apkārtnes latviešu mūziķi piedalījās dievkalpojumā, kurā bija brīnišķīgi liturģiskie dziedājumi, kas bija gan dziļi garīgi, nekādā veidā neizmainot rituāla būtību, gan dzīvi un dvēseliski patiesi. Tā bija brīnišķīga pieredze, redzot, ka cilvēki mūsu pašu latviešu draudzēs pasaulē šo procesu vēlas un spēj kvalitatīvi un jēgpilni attīstīt ar liturģiju un jaunām dievkalpojuma rituāla formām. Liela nozīmē ir tam, cik kvalitatīvi tas tiek veikts. Mēs varam daudz ko izmēģināt, bet no visa varbūt tikai neliels procents ir jāpatur, tomēr, ja to nedarīsim, tad nekur netiksim.
G.: Iespējams, ka ar laiku dažiem cilvēkiem rodas kārdinājums noslēgties pārmaiņām, sakot: “Mēs vienmēr esam darījuši tā”, no otras puses mums ir iespēja apzināties mūsu Baznīcas plašumu, iespēja piedalīties liturģijas attīstības pārdomu procesos un izvērtēt, kas vislabāk noder mūsu draudzes garīgai izaugsmei un ticības stiprināšanai…
K.: Tas ir viens no maniem izaicinājumiem arhibīskapa amatā — celt šos apslēptos dārgumus gaismā un to ar vislielāko uzcītību, cik tas iespējams, arī centīšos darīt.
Turpinājums sekos.
Māc. Guntis Bukalders,
LELBP Virsvaldes preses sekretārs
Foto: Aleksandrs Aleksejevs / LR-4
