Ievads
Ar Kārli Žolu iepazinos 2020. gada vasarā, toreiz viņš bija Latvijas apgabala prāvests. Toreiz satikāmies, lai pārrunātu manas kalpošanas iespēju luteriskajā Baznīcā. Sekoja pirmais ordinācijas kolokvijs, tad sākās Covid ar piespiedu mājsēdi un citiem ierobežojumiem. Bija vēlme kādreiz satikties ar Kārli Žolu kādā kafejnīcā Rīgā un parunāt ar viņu par viņa ticības ceļu un pieredzi. Tā kā svētdienās mēs katrs kalpojām ļoti tālu viens no otra, tikšanās bija jāorganizē kādā citā dienā. Taču vienmēr bija kas svarīgāks, lai speciāli mērotu 100 km ceļu uz Rīgu, īstenot šo ieceri.
Taču pagājušā gada nogalē, kad prāvestu emer. Kārli Žolu ievēlēja par LELBP arhibīskapu, nolēmu, ka pēc Kārļa konsekrācijas arhibīskapa amatā noteikti ir jāsatiekas, lai plašāk pārrunātu jaunievēlētā arhibīskapa darbības programmu un redzējumu.
Šā gada maijā satikāmies Ogrē, kafejnīcā “Melnā kamene”. Sagatavoju vairākus jautājumus par katru no četriem arhibīskapa darbības virzieniem, kurus Kārlis Žols prezentēja. Pēc intervijas precizēju citātus, kas tika pieminēti intervijā, kā arī uzmeklēju avotus — tos pievienoju intervijas beigās. Tekstā “baznīca” ar mazo sākumburtu attiecas uz ēku, “Baznīca” ar lielo sākumburtu attiecas uz kristīgo cilvēku kopību un/vai organizāciju. Intervijas apjoma dēļ tā tiks publicēta vairākos turpinājumos.
Intervija: Draudze kā Baznīca
G.: Pagājušogad, savā arhibīskapa amata kandidāta darba programmā, Tu nosauci četrus pamatvirzienus: (1) Draudze kā Baznīca, (2) Jaunieši, (3) Finanses un (4) Latviskums. Tagad, pēc ievēlēšanas amatā un konsekrācijas, ir pienācis laiks sākt īstenot šo redzējumu.
Domājot par baznīcas nākotni, Tu rakstīji: “Bez cilvēkiem nav baznīcas. (…) Mūsu uzdevums ir piepildīt mūsu dievnamus ar cilvēkiem.” Vai nav tā — lai baznīca pildītos ar cilvēkiem, šiem cilvēkiem vispirms ir jāsatiek Baznīcu ārpus tās sienām? Ričards Rors izsaka to šādi: “Patiess kristietis vienmēr ir tas, kurš ir saticis patiesu kristieti. Es pat domāju, vai kaut kādā mērā tā nav “apustuliskās pēctecības” tālāknodošanas patiesā nozīme.”1
K.: Jāsaka tā — es gan rakstīju, ka mūsu uzdevums ir piepildīt baznīcu ar cilvēkiem, bet tas nav vissvarīgākais mērķis. Varbūt izklausās nedaudz nepierasti to dzirdēt no cilvēka, kurš ir saistīts ar Baznīcas pārvaldi un kuram viena no vislielākajām interesēm ir Baznīcas sekmīga dzīve un pastāvēšana, taču svarīgākais ir nevis kvantitāte cilvēku skaita ziņā, bet tas, ka Baznīca saglabā savu dziļāko, patieso identitāti bez visdažādākajiem uzslāņojumiem, saglabā savu vērtību, kas ir kaut kas vairāk kā cilvēku skaits.
Protams, cilvēku skaits baznīcā ir ārkārtīgi svarīgs, lai varētu baznīcu fiziski, ekonomiski uzturēt. Mēs gribam, lai draudzes iet plašumā un aug. Mēs to no sirds vēlamies un uzskatām to par prioritāti, tomēr nedrīkstam sajaukt šīs lietas, lai neradītu maldīgu priekšstatu sev un citiem, kam esam gatavi darīt jebko, lai tikai cilvēki baznīcā nāktu. Mēs varam un mums ir cilvēki baznīcai jāpiesaista arī ar baznīcai iepriekš netradicionāliem līdzekļiem — tādiem, kā kvalitatīviem koncertiem, priekšlasījumiem par dažādām cilvēku dzīvei nozīmīgām tēmām. Protams, draudzes kontekstā cilvēki var darīt arī to, kas saistās ar viņu reālo dzīvi, ar sadraudzību, bet jautājums arvien ir — vai caur to, ko mēs baznīcā darām, vēl arvien pildām mums Kristus doto uzdevumu? Šajā jautājumā vienmēr jāsaglabā apziņa par prioritātēm. Kristus dotais uzdevums ir svarīgākā prioritāte. Lai gan, protams, ja baznīcā nav neviena cilvēka, tad kāda nozīme ir tam, ko mēs darām? Jāpiekrīt Ričarda Rora domai par to, ka “Patiess kristietis vienmēr ir tas, kurš ir saticis patiesu kristieti”, jo par kristiešiem kļūstam tad, ja kāds cits mums dod šo impulsu. Tas nāk no paša Kristus pieskāriena kādam cilvēkam, kas to atspoguļo mums un tā veidojas draudze, Baznīca.
G.: Vai Baznīca var būt ārpus baznīcas sienām?
K.: Baznīcai ir jābūt arī ārpus baznīcas sienām! Baznīcai, protams, ir jābūt vietai, kur cilvēki var būt konkrētā Dieva pielūgsmes vietā; tajā pašā laikā, ja Baznīca paliek tikai savās sienās un cilvēki, kas ir ārpus šīs baznīcas sienām, neredz un nejūt Baznīcas izpausmi ārpus tām no to cilvēku puses, kas pirms mirkļa tajā ir bijuši, tad ir skumji. Nāk prātā 20. gs. domātāja un mistiķa Tomasa Mertona pieredze, kad uz kāda Luisvilas, ASV, ielas stūra viņš pēkšņi apjauta, ka mīl visus tobrīd tur ap viņu esošos cilvēkus, ka viņš nav nošķirts no citiem un sapnis par nošķirtu svētu eksistenci ir tikai ilūzija.2 Protams, cits jautājums ir, kā mēs šo mīlestību izrādām, bet to sevī pieredzēt un sajust — arī tā ir fantastiska pieredze par to, kas ir Baznīca.
G.: Ievērojamais pareizticīgais teologs Aleksandrs Šmemans ir teicis, ka Baznīca ir kaut kas lielāks, nekā indivīdu kopums — tas ir veselums, kas ir lielāks par tās atsevišķo daļu kopsummu.3
K.: Jā — draudze un Baznīca kopā izveido kaut ko lielāku par mūsu kā indivīdu kopsummu, tā izveido kādu jaunu, lielāku kopumu un tā ir brīnišķīga, savā ziņā, arī mistiska pieredze — piedzīvot šo kristīgo kopību.
G.: Runājot par vietējās draudzes nozīmi, Tu teici: “Katra draudze ir tikpat svarīga kā Pāvesta krēsls Romā.” Kā nupat to atkārtoti piedzīvojām, pāvesti mainās, bet krēsls Romā paliek tas pats. Arī draudzē cilvēki mainās, bet draudze paliek. Mūsdienās ir pieņemts domāt ļoti individuāliski, taču šī analoģija uzsver tieši mūsu kopības lielo nozīmi. Ideja par draudzi kā visu Baznīcu man atgādina hologrammu, kur katrs hologrammas fragments reizē ir visa lielā attēla mazāka reprezentācija.4 Tavuprāt, kāda nozīme ir šādai draudzes locekļu apziņai par viņu draudzi un kāda loma šīs apziņas formēšanā ir draudzes mācītājiem?
K.: Atgriezīšos pie pirmā jautājuma par draudžu lieluma nozīmi, cik mums svarīgi piepildīt draudzes ar cilvēkiem — lai gan mēs pilnīgi pamatoti vēlamies, lai mūsu draudzes ir lielas, un tas ir pareizi — manā pieredzē pilnīgi cita realitāte un cita dinamika — ciešāka, patiesāka attiecību kvalitāte — ir tad, ja draudze ir skaitliski neliela.
Gribētu pieskarties draudzes dzīvei, salīdzinot to ar skolotāju un šī skolotāja audzēkņiem jeb klasi, ko šis skolotājs audzina. Mani ļoti uzrunā pedagoģisks ieteikums skolotājam, katru vakaru ejot gulēt, censties atcerēties katru savu audzēkni un savas saskarsmes ar šo skolnieku, izvērtēt tās un ar laba vai svētības vēlējumu aizmigt un no rīta piecelties. Līdzīgi tam mazā draudzē mācītājs var stādīties priekšā katru tās locekli un saskarsmes ar šo draudzes locekli, un domāt, meditēt par viņu, vēlēt un lūgt viņam Dieva svētības. Tā veidojas kopība, draudze, personīgā saskarsme un tā veidojas visaptveroša, universāla kristīgā klātbūtne. Cik labi būtu, ja katrā draudzē mums būtu šāda universāla, visaptveroša kristīgā klātbūtne. Domāju, ka mācītāja uzdevums ir to īstenot.
Mācītājam nekādā veidā nav jābūt pārākam par pārējo draudzi, bet mācītājam ir savs uzdevums draudzē. Vīzija par to, kas mēs esam, apziņa par to, kas mēs esam, piederības sajūtas veidošana, identitātes sajūtas veidošana par to, kas mēs esam — tas ir mācītāja uzdevums. Es pirmīt pieminēju draudzes universālo apziņu, tajā pašā laikā ir svarīga arī apziņa par draudzi, kuras kristīgās identitātes paudējs publiskajā telpā, vairāk kā pārējie draudzes locekļi, ir tās mācītājs.
Lai draudze un Baznīca mūsu laikos sekmīgi eksistētu, mums jāmēģina aptvert pēdējos gadu desmitos pasaulē populāro lozungu: “Domāt globāli, rīkoties lokāli.” Mani tas uzrunā. Domāt globāli nozīmē redzēt norises, kas notiek pasaulē, spēt izvērtēt, bet primāri rīkoties šeit, šajā vietā, šajā brīdī ar tām iespējām, kas mums ir. Šī laikmeta uzdevums mums ir būt šajā realitātē, kur mēs spējam redzēt to, kas notiek plašākā pasaulē un atbildēt uz šīs plašākās pasaules izaicinājumiem, bet vispirmām kārtām reaģēt uz to, kas vajadzīgs šeit. Ja baznīcai ir vajadzīgs jumts, tad baznīcai ir vajadzīgs jumts. Ja draudzes loceklis ir jāapmeklē slimnīcā, tad viņš ir jāapmeklē slimnīcā.
Turpinājums sekos.
Māc. Guntis Bukalders,
LELBP Virsvaldes preses sekretārs
Foto: Aleksandrs Aleksejevs / LR-4
___________________
1 Richard Rohr, Things Hidden: Scripture as Spirituality (St. Anthony Messenger Press), p. 66.
2 Ross Labrie, Angus Stuart, Ed., Thomas Merton: Monk on the Edge (North Vancouver, BC.: Thomas Merton Society of Canada, 2012), 33.
3 Alexander Schmemann, For the Life of the World: Sacraments and Ortheodoxy (Crestwood, New York, USA: St Vladimir’s Seminary Press, 1998), 25.
4 What happens if you break a hologram? If an optical hologram is broken into pieces, a virtual object can still be reconstructed from each of the fragments. This reconstruction is possible because each diffraction point emits waves that reach every point of the hologram. Thus, the entire object is encoded into each subset of the hologram. (Avots)
