Bērni iedomājas Jēzu iekāpjot automašīnā vai kosmosa kuģī, braucot uz debesīm. Vai viņu vecāki pamācītu, ka Debesbraukšanas apzīmējums šim notikumam pamatots pravieša Ēlija dzīves noslēgumā, kad “uguns rati un uguns zirgi viņus izšķīra, un Elija vētrā uzgāja debesīs” (II Ķēn 2:11). Mazliet šaubos.
Un tomēr, ik reizi, kad sakām Ticības apliecību, mēs pieminam šos Debesbraukšanas svētkus, vēstot, ka ticam, ka Jēzus ir: “…uzkāpis debesīs un sēdies pie Tēva labās rokas…” Marks evaņģēlijā rakstīja, ka Viņš ir ‘sēdies pie Tēva labās rokas’. Toties, Lūka noslēdz evaņģēliju vēstot, kā: “Jēzus tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja. Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Un tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.”
Kaut mēs to nekad neaizmirstu, kā Jēzus atvadās no savējiem — viņus svētot. Ar paceltām rokām viņus svētot, Jēzus pārvērš šķiršanās sēras priekā! Un tas patiesi ir liels brīnums. Parasti mēs pavadām savu tik mīļu cilvēku dziļās skumjās. Mēs negribam atvadīties, mums ir bailes un rūpes par to, kas notiks, un arī tādēļ patiesi svētlaimīgi ir tie, kuŗus svētī tas, kurš dodas mūžībā!
Dziļiem ticīgiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuŗiem ne vienmēr bijušas visas atbildes saviem vai bērnu ticības jautājumiem, tomēr rūp atstāt viņu mīlētiem to, kas nestu svētību! Kad atskan mirstoša cilvēka svētības vārdi vai lūgšanas par savējiem, telpa pārvēršas. Tajā ieplūst neaprakstāma gaisma. Miers ieplūst sirdīs, mīlestība pārvar šķiršanās sāpes un Tu zini, ka klāt bijis Dievs — ne attālināts, bet blakus!
Pie Dieva Tēva apskaidrotā miesā atgriežoties, Jēzus ar paceltām rokām viņus svētīja, un bailes pārtapa drosmē, šaubas ticībā un sēras priekā! Tāds ir mūsu Pestītājs, ko pielūdzam un par kuŗu Dievam pateicamies! Un paldies arī par šiem maz atzīmētiem, gandrīz piemirstiem svētkiem! Atzīmē tos! Ievelc elpu, pacel acis, sadzirdi Jēzus svētības vārdus! Arī Tev tie domāti! Allelūja!
+ Lauma
