“Redzi! Mēs dodamies uz Jeruzālemi…”
Un uz Ukrainu dodas tie, kuŗi nevar neiet…
Tik vienkārši, īsi, kodolīgi. Pēc tam, kad jau divas reizes bija mācījis par to, kas sagaidāms Jeruzālemē, Jēzus trešo reizi visu atkārto. Nepārprotami Viņa vārdi: “Redzi! Mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Mācekļi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.” (Lk 18:31-34) Bet Jēzus ļoti labi zināja, ko tas nozīmē. Kā reiz māc. Osvalds Gulbis rakstīja: “Viņš neiet aizsietām acīm. Viņš zina, kas Viņu gaida.”
Mēs arī zinām. Kristus Ciešanu stāsts mūs pavada no Apskaidrošanas kalna uz Golgātas kalnu. Bet, vai mēs pavadām Viņu? Pestītājs taču nedod izvēles. “Mēs ejam uz Jeruzālemi!” Nevaram nedoties, kā māc. Gulbis secina, jo: “Galu galā visa mūsu dzīve ir ceļš uz Jeruzālemi. Jā, tur ir krusts un bēdas, grūtības un pretestība…, bet arī brīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi. Dzīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi, jo tikai aiz Golgātas kalna aust Lieldienu rīts. Tāds ir dzīves dzelzs likums – jāiet, jādara, jāvar.”
“Mēs dodamies uz Ukrainu!” Tā vēsta tie, kuŗi no diasporas atgriežas savā tēvzemē. Un viņi zina, kas viņus gaida! Karš. Cīņa, ciešanas, varbūt pat nāve. Viņiem nav apslēpts nekas – televīzijā, internetā visas ziņas liecina, kas viņus sagaida. Gandrīz visai pasaulei uzbrukums Ukrainā atklāts diennaktī! Ir briesmīgi skatīties, briesmīgi neskatīties. Nevaram palikt neziņā, cik tauta varonīgi cīnās pretim – kā Dāvids pret Goliātu. To teica viens reportieris. Bija dienas Latvijas vēsturē, kad to pašu teica par mūsu tautiešiem. Mēs zinām, ko nozīmē uzvarēt, tad zaudēt savu brīvību. Paldies Dievam, mēs arī zinām, ka pēdējais vārds nepiederēja tiem, kuŗi iedomājās, ka iznīcinās tautu, to okupējot.
Mēs dodamies Ciešanu laikā – līdz ar Jēzu, līdz ar cietējiem, līdz ar cīnītājiem. Lielās lūdzamās dienas svētīti, ar pelniem apzīmēti, dosimies līdzi katram, kas lūdz pēc miera, pēc grēka un ļaunuma uzvaras. Mēs neesam vieni. Lūgšanās dosimies līdzi Ukrainas tautai un tiem, kas Krievijā riskē ar visu, lai lūgtu pēc miera. Pāri visam, lūgsim pēc miera un kaŗa uzbrukumu beigām. Ziedosim, dosimies demonstrācijās, rakstīsim valstu vadītājiem; būsim nomodā lūgšanās par tiem, kas cīnās un cieš.
Kristus asins liecinieks Apustulis Pāvils zināja, kā drosmīgi pastāvēt ticībā, cerībā un mīlestībā. Viņš rakstīja: “Esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā!…Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībā…uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dieva Garā ik brīdi!” (Efez. 6:10,11,17) Ik brīdi.
Dosimies uz Jeruzālemi un uz Augšāmcelšanās rītu! Lai Dievs svētī un pasargā ceļojumā.
Dievs, līdzi nāc. . . Nāc līdzi, nāc!
+ Lauma Zušēvica
Unas Torsteres foto
