“Tas brīdis pirms…”
“Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū–Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.” (Mateja ev. 1:21-23)
Kā minūte pirms uznāciena.
Tas ir gandrīz kā brīdis pirms diplomdarba prezentācijas.
Vai kā mirklis pirms analīžu rezultātu uzzināšanas.
Varbūt moments pirms eksāmena.
Vai varbūt tās sajūtas ir vēl asākas, kā sekunde pirms lēciena ar izpletni.
Tik satraucoši, nervus kutinoši un pakrūtē kņudinoši.
Jau pavisam drīz. Tas vairs nav sākums, kad vēl tikai domājām, kā rotāt māju, kādu adventa vainagu izvēlēties, kuru eglīti vest mājās, ar kādām dāvanām pārsteigt savus īpašos cilvēkus. Tas ir pavisam savādāk, jo steiga un pirmssvētku darbu grēdas sāk noplakt. Laika līdz svētku vakaram paliek mazāk, cerams, ka tā pietiek visam, kas bija iecerēts. Ja ne, tad tieši šis ir tas īstais brīdis izmest no darbu saraksta mazsvarīgāko (stresa ierobežošanai). Un apzināties, cik ilgs vai cik īss ir laiks, cik daudz vai maz tas mums dots. Jo kad tas pienāks (drīzāk nekā mēs katru gadu domājam), kad ieskanēsies zvani, vēstot par Pestītāja piedzimšanu, kad baznīcu gaismas iedegsies visā spožumā un kad svētvakara dziesmas ieskanēsies ar tikai šim vakaram raksturīgu spēku, tad tik tiešām viss mūsu sagatavošanās laiks būs iztecējis un svētku sajūsma būs klāt. Gandrīz, bet ne vēl, tikai mazliet vairs, bet ne tieši tagad.
Kas ir tas posms starp svētuma pieskārienu un ikdienu? Starp Jāzepa šaubām un eņģeļa pārliecinošo balsi? Starp Marijas drosmi un uzdrīkstēšanos piedāvāt pasaulei jēgu? Starp izmisuma sāpēm un gaviļu saucienu? Kas ir tas satraukums, kas urda doties uz priekšu, uz svētvakaru, uz ieklausīšanos prieka vēstī un tai sekojošu gaviļu pilnu prieku pēc tam?
Kā tas ir šai laikā? Nu tieši tā arī ir kā pirms. Lai šis “pirms” piepilda jūsu satraukumu un palīdz atbildēt uz ikdienas “kāpēc?”! Lai šis “pirms” sagatavo jūs pavisam. Ikviens taču ilgojas godam saņemt Jēzu tad, kad “pirms” ir pagājis un tas satraukuma pilnais, svētuma piesātinātais brīdis ir klāt. Lai mēs ikviens šo “pirms” pavadām jēgpilni, tad arī Pestītāja piedzimšanu noteikti nepalaidīsim garām, jo būsim satraukumu izdzīvojuši un vairāk nekā gatavi svētvakara brīnumam! Varbūt tā tas ir!
