Atmodas balss. Mācītāja Modra Plātes piemiņai
Indra Skuja–Grīslis,
Otavas draudzes mācītāja
Šā gada 8. maijā saņēmu ļoti skumju ziņu — mācītājs Modris Plāte aizsaukts mūžībā. Savukārt jau februāra sākumā Otavas draudzē atvadījāmies no mācītāja Māra Ķirsona. Dokumentālajā filmā “Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju” Māris stāsta, ka viņš amerikāņu valdības pārstāvjiem bija ieteicis, lai uzaicina Plāti kā vienu no Latvijas disidentiem piedalīties ASV prezidenta Ronalda Reigana pieņemšanā Maskavā.
Šogad mēs zaudējām divus izcilus latviešu luterāņu mācītājus. Abi auguši mācītāju ģimenēs, otrās paaudzes “dumpinieki”. Abi modināja un iedvesmoja cilvēkus vai nu bagātajā Amerikā, vai PSRS tumsonībā. Tagad, kad mūžībā devies arī Modris Plāte, es piepeši sapratu, cik daudz latvieši visā pasaulē šogad zaudējuši. Māris un Modris bija pārāk radikāli sava ceļagājēji, lai tādus dumpiniekus jebkad vienbalsīgi ievēlētu par arhibīskapiem, bet Svētais Gars caur viņiem darbojās tā, ka viņi ar savu iedvesmu pravietiski uzrunāja Baznīcu un sabiedrību Latvijas nebrīves gados. Baznīca kļuva par brīvības cīņu un atmodas telpu. Pēc gadiem vēsture diez vai pieminēs tos, kas uzturēja tīru mācību, bet noteikti tos, kas pamatoti izaicināja Status Quo.
Ja Modri Plāti būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tad tas būtu “drosme”. Kas PSRS laikā bija patiesa drosme? Doties pret straumi. Uzdrīkstēties pastāvošajā iekārtā dzīvot bez kompromisiem. Tas Padomju Savienībā bija neticami.
Man bija privilēģija Modri satikt un iepazīt vēl tumšajos PSRS laikos. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Mežaparka draudzes jauniešiem bija paradums draugu grupā doties uz dievkalpojumiem ārpus Rīgas, arī pie Modra Plātes. Kuldīgā laipnas draudzes locekles deva naktsmājas svešiem Rīgas jauniešiem, jo to palūdza mācītājs. Un mēs turpinājām atgriezties Kuldīgā, jo iespaidi bija neizdzēšami. Ar Plāti iepazinos tuvāk, kad traģiski vētrainā naktī toreizējai Kuldīgas draudzes ērģelniecei Margitai Žiglēvicai (stud. Theol.) no jumta uz galvas uzkrita dakstiņš, un viņa slimnīcā ilgi gulēja bezsamaņā starp dzīvību un nāvi, bet mūsu visu aizlūgšanas viņu nevarēja izglābt. Margita bija vecāka par mani, mēs bijām iedraudzējušās. Toreiz es Plātem uzdevu jautājumu: kāpēc Dievs neuzklausa mūsu lūgšanas? Atbilde skanēja: tāpēc, ka viņas laiks uz zemes ir beidzies. Mācītājs man lika saprast, kas manās lūgšanās ir savtīgs. Plāti pašu šis notikums arī stipri satrieca. Šīs un citu pieredžu rezultātā nostiprinājās jauniešu grupiņa, kas pastāvīgi brauca no Rīgas piedalīties Plātes vadītajos dievkalpojumos.
Plāte viennozīmīgi dzīvoja uz garīgā Zeitgeist viļņa. Viņš bija priecīgs par Rīgas jauniešiem baznīcas solos, bet slepus viņu klausīties un privāti sarunāties ieradās slaveni Latvijas inteliģences pārstāvji, literāti, aktieri, kinocilvēki. Visu paaudžu kuldīdznieki, īpaši radošie ļaudis, agri atklāja, kāds dārgums ir viņu vidū! Plāte ātri atmodināja skaistās Kuldīgas, kas viņu bija adoptējusi, garu. Patiesībā — visas Latvijas garu.
Plātes sprediķi bija neaizmirstami! Viņš citēja dzejniekus Imantu Ziedoni, Māru Zālīti, citus autorus, kas stāstīja par savu laiku zīmēs un simbolos, kurus cenzūra nespēja atkost. Perestroikas kustības sākumā Plāte saskatīja jaunu cerību Baznīcai. No galvas zināja citēt visus reliģijas likumdošanas materiālus. Viņš burtiski slāpa pēc jaunas lasāmvielas ikdienā — pārzināja ne tikai teoloģiju, bet arī padomju progresīvos autorus, piemēram, Čingizu Aitmatovu, Nodaru Dumbadzi, Grigore Vieru, sekoja līdzi preses un literatūras rakstiem — un precīzi uzrādīja Zeitgeist Latvijā.
Kuldīgā Plātes ierosmē agrajos Atmodas gados aizsākās viss, kas šodien Baznīcā ir pašsaprotams, bet bija likvidēts pēc kara vai nebija praktizēts padomju laikā. Reliģijas propaganda bija aizliegta, un mācītājos un draudzēs bija radītas bailes no varas, kalpošana kļuvusi tikai par rituāla uzturēšanu. Bet ne Plātem! Viņš mācēja gudri interpretēt padomju likumdošanu, sakot: mēs drīkstam to darīt, un piesaistīt cilvēkus. Modra kalpošanas iesākuma gados Kuldīgā tika ieviestas Bībeles un pat grieķu valodas stundas. Tāpat, piemēram, jau agri paplašinājās liturģija — Lieldienu nakts krusta gājiens ap baznīcu, vesperes, matutīnes, parādījās moderni liturģiskie paramenti un tērpi. Ar laiku tika izdotas tipogrāfiski drukātas draudzes ziņas, kas allaž ietvēra statistiku un aprakstus par visām aktivitātēm, kas nemitīgi un radoši nāca klāt.
Modris Plāte ar domubiedriem dibināja, bet patiesībā pats stratēģiski vadīja kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā laika reliģijas lietu pilnvarotais viņam atņēma mācītāja tiesības. Toties mēs — vairāku draudžu locekļi — devāmies uz Rīgu īrētā autobusā pie arhibīskapa Ērika Mestera protestēt pret lielo netaisnību.
Kuldīgā pirmoreiz plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs baznīcā, pirmoreiz atskanēja Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Plāte ar domubiedriem izvadīja mūžībā mūsu tautas sirdsapziņas balsi Gunāru Astru, caur Modra balsi Domā no jauna atskanēja Dieva Vārds. Plāte tumšos laikos deva garīgu cerību savai tautai Dieva spēkā. Viņa balss bija Atmodas agrā pavasara balss.
Mēs, kas Latvijas atmošanos piedzīvojām uz vietas, nekad neaizmirsīsim pārmaiņas, ko tuvināja drosmīgi cilvēki — gan Māris, gan Modris, un stāstīsim nākamajām paaudzēm, kā Dievs Latviju uzrunāja tumšos laikos.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju