Kādu uzrakstu vēlies uz sava kapakmeņa?

Ilze Kuplēna–Ewart,
prāveste emerita

Mācītājas amatā esot, bieži nācies būt kapsētās un, garām ejot, aplūkot uzrakstus uz kapakmeņiem. Un tad gadās arī pārsteigumi! Toronto Jorkas kapos redzams, ka kāds pasūtītājs bijis pārskaities par piemineklī izkaltā ērgļa spārnu platumu — nevis divi metri, par kuriem samaksāts, bet mazāk –, tāpēc iegravēts arī brīdinājums “caveat emptor”. Nu, jā, lai citi pircēji uzmanās… Bet labāk varbūt tādu konstatējumu nekā uzrakstu, kas redzams Freiburgas kapos, kur guldītas arī Zentas Mauriņas mirstīgās atliekas. Pie kādas sievietes atdusas vietas blakus vārdam, dzimšanas un miršanas datumam norādīts laikam būtiskākais par viņu — “Sieva un māte. Viņa apzinīgi pildīja savus pienākumus”.

Sākt apdomāties par to, kāda nozīme ir bijusi dzīvei un kā to novērtēs citi, ir tēma, par ko cilvēks domā, saprotot, ka priekšā mazāk dzīves gadu nekā jau nodzīvots. Vēlme sajust, ka mūžam ir bijusi jēga, ir eksistenciāli saprotama, apzinoties iekšējo nemieru, ko izraisa psalmista vārdi:

“Kā zāle ir cilvēka mūžs,
kā lauka zieds tas zied —
vējš tam pārskrien, un tā nav,
tur, kur tas bija, vairs ne miņas.” (Ps103:15–16)

Blakus mirstīguma apziņai, rūpes par savu un savas dzīves sasniegumu vērtību pieaug, pasaules apritei kustoties arvien straujāk un nepārredzamāk. Cilvēks jūtas pazudis virpulī, no kā nevar izglābties. Zināšanas, kuras reiz bijušas augsti novērtētas, kļuvušas nederīgas, jo novecojušas. Tas, ka viss atjaunojas un pārtop, nav vienmēr mierinošs konstatējums.

Var šķist, ka derīgākais ir atcerēties pagātni, pastāvot uz iepriekšējo zināšanu un konstatējumu derīguma. “Tā esam vienmēr darījuši (jo tas pareizi).” Pārsteidzošā kārtā pie šī glābšanas riņķa ķeras arī gados jaunāki cilvēki. Justies pazudušam nav īpašība, kas piemīt tikai vecākai paaudzei. Arī jaunāki ļaudis tiecas pēc skaidrām atbildēm uz dzīves jautājumiem, arī tagad, kad līdz šim pieņemtās starptautiskās politikas mērauklas ir sagrīļojušās līdz pamatiem. Atrasties neziņā ir apgrūtinoši. Nekontrolējams ārējs spiediens var padarīt cilvēku vārīgu nelabvēlīgiem risinājumiem, meklējot neapšaubāmas dzīves un uzskatu vadlīnijas. Tiecoties pēc stabilitātes, var iekrist lamatās. Saukļi un to sludinātāji var kļūt pievilcīgi tad, kad vairs neuzdod fundamentālus jautājumus par patiesību, par cilvēku rīcību. Tas var arī izraisīt cinismu un šaubas par visu, uz kā balstās sabiedrības veselīgums.

Globāla mēroga pārbaudījumi vai cilvēka personisks izmisums — vēsturē iezīmējas abi. Par šādām situācijām tiek runāts Bībelē. Metafora, kas tiek lietota, lai izteiktu šādu haosu, arī pastāvošu ļaunumu, ir jūra. Tā izmantota, lai aprakstītu cilvēka bezspēcīguma piedzīvojumu. Tomēr Dievs ir Kungs pāri visam, arī šķietami neapvaldāmajām ūdens dzelmēm. Tā pirmajā radīšanas stāstā Dievs pavēl jūrai atkāpties, un rodas pamats tālākai dzīvībai virs zemes. Niedru jūras dzelmē pazūd faraons ar saviem karaspēkiem, kas vēlas iznīcināt israēliešu eksistenci. Dievs no haosa veido jaunu dzīvi. Arī Jēzus valda pār apdraudējušiem apstākļiem. To apzinās mācekļi un Evaņģēlija autori, aprakstot, kā Jēzus apsauca vētru: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?” Ūdeņi rimsies, būs skaidrība un varbūt ne tikvien nezināmā nākotnē, bet arī konkrētā brīdī, spējot paļauties uz Dievu. Tad dziļā esībā atskan psalmista seno vārdu liecība:

“Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai
ir pār tiem, kas viņa bīstas,
un viņa taisnība uz bērnu bērniem
katram, kas viņa derību glabā,
atceras viņa baušļus un pilda tos.” (Ps 103:17–18)

Dzirdot vārdus: “Dievs dara visu jaunu”, izskan aicinājums atbrīvoties no iestingušajiem viedokļiem un apzināties Dieva nerimtīgo radīšanas darbu, atjaunojot visu. Viedums nav īpašība, kas piemīt tikai sirmgalvjiem, bet ikvienam, kas balstās uz dziļāko būtību — Dieva beznosacījuma mīlestību. Tā liek zemes sejai atjaunoties un cilvēka apziņai atplaukt. Cilvēks apzinās Dieva neierobežoto laipnību, dzīvojot pēc Jēzus norādītajiem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un savu tuvāko — Dieva radīto. Te atklājas dzīves dziļākā būtība un jēga — uzņemt sevī Dieva žēlastību un mīlestību kā savas dzīves pamatu un mērķi, tā esot Jēzus līdzstrādniekam pasaules atjaunošanas darbā — vienalga, cik jauns vai vecs esi.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju