Dzīves uzdevums — atgriezties pirmatnējā priekā
Aija Graham,
Kalamazū, Grandrapidu un Lansingas draudzes mācītāja
“Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.”” (Atkl 21:5) Šie ir vieni no pēdējiem vārdiem Svētajos Rakstos, un man tas šķiet ļoti būtiski, ka Bībeles pašā beidzamajā lappusē man un tev tiek atgādināts par jaunu sākumu. Vai tas nav fascinējoši? Bībele sākas ar dārzu (1Mozus 2:8–9), kur tek upe un aug Dzīvības un Labā un Ļaunā atzīšanas koki, un Bībele beidzas (Atkl 22) ar upi, kas iztek no Dieva troņa, un šīs upes abos krastos aug Dzīvības koki, kas nes augļus reizi mēnesī. Bībele sākas un beidzas ar dārzu. Bet dārzs (paradisos — grieķu val.) tulkojumā nozīmē prieku. Tad nu iznāk tā, ka Bībele sākas un beidzas ar neko citu, bet ar prieku! Bībeles beigās, tieši tāpat kā sākumā, cilvēks ir atkal kopā ar Dievu, no Viņa nedalāms, un tad ir dievišķs prieks.
Bībeles vidū, starp abiem tās vākiem, ir garas grāmatas un nodaļas — tās, kurām gribas pārlēkt pāri, jo ir pārāk garlaicīgas vai nesaprotamas. Nodaļas, kas šķiet neattaisnojami nežēlīgas un rada vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu. Nodaļas, kas satriec un parāda to, ka esmu tikai mazs puteklis mūžības mērogā, un nodaļas, kas apliecina, ka viss, itin viss, radīts tieši manis dēļ, tik Dieva mīlēts esmu. Starp Bībeles abiem vākiem ir nodaļas par grēku, par pazušanu, par apmaldīšanos, par iekšējiem un ārējiem kariem, par cīņu starp tumsu un gaismu, starp “es varu visu” un es “nevaru neko”, starp “grēcinieks” un “svētais”, starp “nosodītais” un “apžēlotais”. Tur ir nodaļas, kur šķiet, ka esmu pilnīgi Dieva atstāts, nolādēts, un ir nodaļas, kur tikai pie Dieva mīlošās rokas vien turos, kur Viņa spārnu paēnā ir mans vienīgais patvērums. Tur ir nodaļas par nodevību, noliegšanu, atstumšanu un atraidīšanu, tiem brīžiem, kas sāp kā nāve pati. Bet tur ir arī nodaļas, kur es kā cilvēks Kristus spēkā pieceļos no pelniem, no tumša, auksta kapa un ieņemu jaunu dzīvības elpu, kas jūtas kā nedēļas pirmā diena, un esmu gatavs sākt jaunu nodaļu savā dzīves stāstā. No viena Bībeles vāka līdz otram, no Ēdenes dārza līdz Svētajai Pilsētai, kur aug Dzīvības koks upes krastos, ir pati dzīve. Piņķerīga dzīve. Skaista un grūta dzīve. Dzīve, kurai vajag tikai Kristus dziedināšanu, piedošanu un mīlestību. Un tieši tādēļ skan šie pēdējie vārdi: “Redzi, es visu daru jaunu.” Mums tiek dota jauna iespēja līdz mūža galam. Kamēr es, kamēr tu šos vārdus ļauj sev dzirdēt, mēs uzticamies Dievam caur mums veikt pilnveidošanas ceļu.
Es vēl šodien atceros kādu brīdi no savām pamatskolas gaitām. Bija bioloģijas mācībstunda, un skolotājai bija daudz un dažādu augu, stādu puķpodos. Un es cītīgi aplūkoju kādu kaktusu. Tas izskatījās tik mīlīgs, pūkains un maigs. Es zināju, ka tas ir kaktuss, un prāts visu laiku teica: “Neaiztiec, kaktuss sadzels, ja pieskarsies.” Tomēr — vai tad tik pūkains kaktuss arī dzels un durs? Tādam augam jau nemaz nav adatu, ir tikai baltas pūkas! Un es pieskāros šim kaktusam! Un sekundes laikā visa mana delna bija pilna ar sīkiem, neredzamiem, tikai jūtamiem dzeloņiem, maziem, sāpīgiem asumiem. Tā nu atlikušo skolas dienas daļu es pavadīju, lasot ārā sadūrušos dzeloņus. Un, lai arī pēc kāda laika šķita, ka visas sīkās adatiņas ir izlasītas, delnā joprojām bija sajūta, ka tā sāp un sūrst.
Ja dzīvē tik vien būtu kā šo kaktusu dzeloņi, kas reizēm tiek iegūti gana neprātīgi, gana neuzmanīgi. Tomēr mēs zinām, ka dzīvē nākas iemantot daudz nozīmīgākus dzeloņus un sevi ar tiem sāpināt. Mūsu dzeloņiem ir tik daudz vārdu, tik daudz nozīmju, un tiešām varētu visu atlikušo dzīvi to vien darīt, kā tos no savām plaukstām censties izlasīt. Bet ir arī alternatīva — ļaut sev beidzot sadzirdēt: “Visu es daru jaunu” no Tā, kas sēž goda krēslā. Un, manuprāt, nav labāku vārdu, ko dzirdēt ik dienas — vai nu no rīta, vai vakarā, vai dienas vidū, jo šie vārdi, tik skaļi un pārliecinoši, apliecina — Dievs nekad nepamet. Skumjo, grūtās pieredzes pildīto vakar dienu Dievs grib pārvērst dārzā, kur mēs atrodam prieku. Dievs grib, lai tu, lai es dzīvoju nevis ar sauju, sadurtu ar kaktusu adatām, bet ar sauju, kurā ir krāšņākie dārza ziedi, ar plaukstu, caur kuru tek Dzīvības upes ūdeņi.
Dievs tiešām visu dara jaunu. Tumsas brīžos Viņš spēj ieliet gaismu. Neziņas brīžos viņš dod padomu. Skumju brīžos sniedz mierinājuma glāstu. Vientulības brīžos rada apziņu, ka Kāds ir blakus. Nespēka brīžos Viņš klāj ar bruņām un palīdz izturēt cīņas, kurās tu pats ar saviem spēkiem droši vien nebūtu spējis tikt galā. Dievs tiešām visu dara jaunu. Viņš dod iespēju jaunām attiecībām, jaunai dinamikai, jaunam dziļumam. Dievs vienmēr piešķir jaunu iespēju atgriezties pie savas sirds, pie pazaudētā prieka. Man un tev atliek vienīgi to sadzirdēt, tam atsaukties.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju